Elektronikas atkritumu otrā dzīve

Katru gadu visā pasaulē tiek izmestas 40 miljonu tonnas sadzīves elektroierīču. Vecie datori un mobilie telefoni pārvēršas indīgo atkritumu kaudzēs un avotiem priekš lūžņu tirgotājiem, kuri bieži vien ir uz puslegāliem pamatiem. Turklāt izgāztuvē nereti nokļūst pat darbspējīga tehnika, tāpēc, ka tiek uzskatīta par morāli novecojušu.

Old-Silampūras kvartālā, kas atrodas uz ziemeļaustrumiem no indiešu pilsētas Ņūdelī, smako pēc dedzinātas plastmasas, ķimikālijām un metāla. Elektrotehnisko atkritumu izjaukšana – galvenais vietējo iedzīvotāju peļņas avots. Jaunieši uz trīsriteņu velosipēdiem vāc datoru korpusus, apstaigājot mājas.

Vienā no darbnīcām dzīvojamās ēkas pirmajā stāvā datoru plates ir sakrautas kaudzēs. Rindās guļ ar ekrāniem uz augšu vērsti veci monitori, uz paliktņa šņāc gāzes deglis. Resnis virs liesmas tur iespiedplati. Lai no tās izgūtu laukā čipus, nepieciešams izkausēt metāliskos savienošanas celiņus. Aizmugurē uz plikas grīdas sēž divi jaunieši un atslēdz datoru cietos diskus ar āmuru un skrūvgriezi, kuru izmanto kalta vietā. Pēc pāris sitieniem no sāna šuves uz metāliskās kastes šķiras. Iekšā uzspīd cietais disks. Taču jaunajiem ‘‘ķīķeļiem’’ nav vajadzīgs cietais disks, bet gan mazās magnētiskās galviņas, kuras ir izvietotas stūros. Tas tiek izgatavotas no neodīma – dārga retzemju metāla.

Par vienu izmestu datoru var nopelnīt apmēram septiņus eiro – šādu summu dēļ bērni un pieaugušie ir gatavi riskēt ar savu veselību. Indē sev smadzenes ar toksiskiem svina putekļiem, kuri izdalās pēc katra sitiena pa metālisko kasti. Elpo kancerogēnos dūmus no kausējamām platēm un elektrokabeļiem. Tikmēr Indijas valdība pārtrauca ignorēt problēmu. Vietējās varas cenšas noregulēt elektrotehnisko lūžņu tirdzniecību atbilstoši darba aizsardzības un apkārtējās vides normatīviem. Un palīdz dīleriem pārprofilēties uz vairāk ekoloģiskām utilizācijas tehnoloģijām.

Ķīnai līdz šim pagaidām ir vēl tālu. Pilsētiņa Gujuj provincē Guandun, kas ir 300 kilometrus uz austrumiem no Honkongas, izskatās kā viena liela izgāztuve. Sievietes silda plates uz elektriskajām plītiņām, lai izkausētu metāliskos celiņus. Bet pēc tam ar knaiblēm izņem laukā čipus. Pilsētas nomalē izjauktās plates met mucās ar skābi. Debesīs paceļas biezi rudo dūmu stabi. Apstrāde ar skābi ļauj atdalīt cēlmetālus no parastiem metāliem.

Gujuju dēvē par ‘‘elektronikas kapiem’’. Dzeramo ūdeni uz šejieni ved cisternās tāpēc, ka visas apkārtējās ūdenstilpnes ir saindētas, bet ūdens vietējā upē kļuva melns kvēpju dēļ. Pilsētai pieder visai drūms rekords: šeit ir pasaulē augstākais kancerogēno vielu koncentrācijas līmenis gaisā. Vietējām iedzīvotājām aborti tiek veikti četras reizes biežāk nekā sievietēm no Ķīnas piekrastes reģioniem. Septiņiem no desmit bērniem ir paaugstināts svina satura līmenis asinīs. Šeit, Gujujā, atrodas pasaulē lielākā elektrotehnisko atkritumu izgāztuve. Šeit savu ceļu beidz vecie televizori, datori un mobilie telefoni, kurus katru dienu izkrauj no kuģiem Honkongas ostā. Vairums atkritumu atnāk no ASV.

Dažas utilizācijas kompānijas pamanās nopelnīt uz atkritumiem dubultā: sākumā saņem naudu no izgatavotājiem par to pārstrādi un pēc tam pārdod starpniekiem, kuri izved lūžņus uz Āziju. Saindētā pilsēta Gujuja vilina tūkstošiem zemnieku no visiem Ķīnas dienvidaustrumiem. Elektrotehnisko lūžņu pārstrādē viņi var nopelnīt divreiz vairāk nekā strādājot laukā.

Taču vēl 1989. gadā bija parakstīta Bāzeles konvencija, kura aizliedza bīstamo atkritumu ‘‘eksportu’’. Saskaņā ar dokumentu izvest ārpus robežas ir atļauts tikai darbspējīgu un remontam pakļautu tehniku. Taču neviena pasaules muita nespēj pārbaudīt vecās tehnikas kaudzes. Rezultātā liela daļa no 40 miljoniem tonnu elektrotehnisko atkritumu, kurus producē ik gadu visā pasaulē, nokļūst no attīstītām valstīm uz attīstības valstīm. Uz tām, kur pateicoties lētam darbaspēkam un vājiem ekoloģijas likumiem atkritumi pārvēršas naudā. Uz Indiju, Ķīnu, Ganu, Nigēriju, Vjetnamu. Visās šajās valstīs krāsaino metālu ieguve no lūžņiem ir ienākumu bizness.

Protams, ekoloģiskā elektronikas utilizācija ir iespējama arī tur, kur tā tiek izgatavota. Mūsdienu metāllūžņu pārstrādes tīkli zem Antverpenom vai Hamburgā pierāda: tādi atkritumi var nest peļņu arī attīstītajās rietumu valstīs. Piemēram, viens kilograms veco mobilo telefonu satur 200 miligramus tīra zelta – 40 reizes vairāk nekā kilogramā zeltsaturīgas rūdas. Sanāk, ka katru gadu pasaules izgāztuvēs nosēžas tonnas zelta un citu vērtīgu metālu: platīns, sudrabs, varš, litijs, gallijs, pallādijs, indijs, kobalts, tantals un berilijs.

Viegli noprast, ka galvenais elektrotehnisko atkritumu ražotājs ir ASV. Un ir saprotams, ka tieši viņi nav ratificējuši Bāzeles konvenciju. 80 procentus no saviem elektroatkritumiem amerikāņi izved ārpus robežas. Otro vietu šajā reitingā ieņem Ķīna, trešo – Indija. Pēc ANO ekspertu prognozēm, ap 2020. gadu tehno-atkritumu apjoms šajās valstīs palielināsies piecas reizes.

1. attēls. No šādiem materiāliem izgatavo mobilos tālruņus.

2. attēls. Vidējā ķīmisko elementu masas daļa (%) mobilajā tālrunī.

3. attēls. Ko var nopirkt par 1000 eiro?

 

Kāpēc pasaulē tiek izmests tik daudz tehnikas? Pirmkārt, tāpēc, ka tā noveco arvien ātrāk. Bet, otrkārt, tā paliek arvien mazāk ilgmūžīga - nereti parasto sistēmu, piemēram, barības bloka defektu dēļ. Atminieties: vecie televizori spēja kalpot gandrīz vai pat pusotru gadu desmitu. Taču modernie televizori uz plazmas paneļi spēj iziet no darbības vien pēc pieciem gadiem barības bloka banālā bojājuma dēļ. Pēc kā kļūst skaidrs: vai nu labot aparātu nav izdevīgi tāpēc, ka tas izmaksās vairāk par jauna aparāta iegādi, vai nu vienkārši nav remonta vērts, jo trūkst rezerves daļu un pieejamo montēšanas shēmu.

Izrādās, ka modernākais ‘‘gudrais televizors’’ – ar iebūvētu atskaņotāju, milzīgu šķidro kristālu displeju (LCD), izcilu skaņu – var pārvērsties atkritumos vienā mirklī vien vienīga transformatora bojājuma dēļ. Un to dēvē par „tehnisko progresu’’?

Kalifornijas pilsētā Livermorā atrodas pazīstamākais veco lietu drošības pierādījums. Zem ugunsdzēsības depo griestiem vientuļi deg parastākā pēc izskata elektriskā spuldzīte. Pirmo reizi to iedega 1901. gadā. Un 60 vatu spuldze-ilgdzīvotāja, kompānijas „Shelby Electric” ražojums, nenodziest nu jau 113 gadus. Tā nes godpilnu titulu kā pati vecākā strādājošā spuldzīte uz Zemes. Visu šo gadu garumā to izslēdza vien pāris reižu. Tai skaitā ugunsdzēsības komandai pārvācoties uz jauno ēku.

To radīja tajos laikos, kad visas spuldzes kalpoja tikpat ilgi. Pārāk ilgi, 1924. gadā nolēma nozares līderi, un slepus vienojās ierobežot spuldžu kalpošanas ilgumu, lai nodrošinātu stabilu pieprasījumu visai produkcijai. Zinātniskais progress nonāca tehniskā regresa kalpošanā. Inženieriem tika uzdots pārstrādāt spuldzīšu konstrukciju tā, lai tās kļūtu ne tik uzticamas. Slēptais defekts bija apslēpts kvēldiegā. Sazvērestība tika atklāta vien 1941. gadā. Taču arī pēc atmaskošanas spuldzes vairs nedega ilgāk. Izgatavotājus iekustināja tikai 2012. gadā Eiropas Savienības ieviestais aizliegums izgatavot un importēt kvēlspuldzes. Bet šīs akcijas uzdevums ir elektrības ekonomija, nevis palielināt gaismekļu kalpošanas ilgumu.

Produktu novecošana – tirgus ekonomikas pamats. Šī sistēma pirmoreiz deva kļūmi 1929. gada 24. oktobrī. Viss sākas ar nobrukumu Ņujorkas fondu biržā, un beidzās ar ilgstošu ekonomisko krīzi un pasaules karu. Taču vien pirms diviem gadu desmitiem ASV pārdzīvoja īstu ekonomisko brīnumu. Elektrifikācija un sērijveida produkcijas ieviešana nodrošināja strauju ražošanas pieaugumu. Sāka izlaist pasaulē pirmos vienreiz lietojamos izstrādājumus: skārda pudeļu korķus, papīra lakatiņus, piespraudāmās apkakles. Taupība vairs nebija modē, par moderna dzīvesveida simboliem un augstsirdīguma rādītāju kļuva mantu izmešanas manieres.

Izgatavotāji centīgi stimulēja jauno patēriņa modeli. „Sīkstulība ir riebīga, uzkrāšana – vulgāra” – tā skanēja viens no Pirmā pasaules kara populārajiem saukļiem.

Taču Varenā depresija pieradināja amerikāņus pie ekonomijas. Pieprasījums krita. Virs ekonomikas un sociālās stabilitātes uzkārās nāvējoši draudi. Biznesmeņi un finansisti meklēja izeju no situācijas. Izgudrojuma „ieplānotā novecošana” vēsture ir aprakstīta kanādiešu sociologa Gaila Sleida (Giles Slade) grāmatā „Radīts, lai lūztu”. Radikālāko recepti 1932. gadā piedāvāja prāvs ņujorkiešu nekustamo īpašumu tirgotājs Bernards Londons: vajag uztaisīt apavus, mašīnas un pat mājas... vienreiz lietojamus. Nostiprināt likumdošanas līmenī derīguma termiņu visām precēm. Piemēram, automobiļiem – pieci gadi, ēkām – 25. Un, derīguma termiņam izbeidzoties, tehniku izsūtīt uz utilizāciju. Bet mājas nonest.

Protams, līdz galējībai netika. Bet ‘‘plānveida novecošana’’ kļuva par tirgus ekonomikas neatņemāmo iezīmi. Rietumu rūpnieciski attīstītajās valstīs šī tendence tikai pastiprinās. Īpaši datoru nozarē. Vācu eksperts informāciju tehnoloģijās Svens Stružins pārliecinājās tajā pēc paša pieredzes. Reiz viņam salūza printeris. Nepieciešams remonts, apstiprināja tehnoatbalsta dienesta speciālisti. Bet Stružins nenoticēja. Printeris bija pavisam jauns. Viņš parakņājās internetā un atrada kaut ko interesantu: „Šīs kompānijas bijušā darbinieka blogs, viņš ilgu laiku nodarbojās ar remontu”. Blogeris atklāja baisu patiesību: orgtehnikas izgatavotājs iebūvē printeros printēto lappušu skaitītāju, kurš pie limita sasniegšanas... bloķē sistēmas darbību. Viņš arī paskaidroja, kā šo skaitītāju ‘‘nullēt’’. Analoģiskās ierīces ir arī citu izgatavotāju printeros. Kodus to atbloķēšanai viņš publicē savā mājaslapā.

Paslēptie defekti bieži tiek iebūvēti mobilo telefonu un datoru konstrukcijās. Šajā sarežģītajā tehnikā pamanīt šīs palēninātās darbības bumbas ir ļoti grūti. Bet Stružins tās zina: „Vājās piezīmjdatoru vietas ir barības bloks, procesora atdzesēšanas sistēma, stiprinājumu vira un displejs”. Pēc trīs gadu ekspluatācijas vairākos datoros ‘‘mirst” procesors un videokarte. „Piezīmjdators šajā gadījumā praktiski vairs nav remontējams”.

Bet ieprogrammētie bojājumi – nav vienīgais veids kā piespiest iegādāties jaunu preci. Bieži vien mantas vienkārši morāli noveco. Vidējs amerikānis maina mobilo telefonu reizi pusotrā gadā, japāņi to dara vēl biežāk – reizi gadā.

Datoru un smartfonu spējas pieaug. Priekš kam apmierināties ar veciem, lēniem modeļiem, ja jaunie maksā tik pat? Funkcionālā novecošana – atteikšanās no sadzīves elektronikas galvenais iemesls. Lai paātrinātu šo procesu, izgatavotāji ar nodomu saīsina produkcijas ‘‘dzīves ciklu’’. Cits paņēmiens pirkuma ‘‘piespiešanai’’ – remontam nederīgu preču izlaišana. Modeļu rinda mainās ātri, tāpēc glabās rezerves daļas nav izdevīgi. Rezultātā pat mazākā bojājuma gadījumā servisa centrā viscaur maina lielus komponentus. Remonta cena pieaug. Dažreiz ir izdevīgāk nopirkt jaunu televizoru.

Kails Bins, inženieru internet-savienības iFixit dibinātājs, kritizē tādu pieeju: „Šīs politikas galējais mērķis dara elektronikas remontu tik sarežģītu un dārgu, ka daudziem lietotājiem ir vieglāk no tās atbrīvoties”. Kā ar to cīnīties? Vajag ieviest nodokļu atvieglojumu ilgmūzīgai produkcijai, uzskata franču sociologs Andre Gorcs. Un likt pārdevējiem un izgatavotājiem uz cenu zīmēm norādīt arī vidējo kalpošanas termiņu, bet ekspluatācijas vadībā – biežāk sastopamos bojājumu veidus, to remontu cenas un ilgums. Un vēl – atsaukt taupības modi.

 

Avots: GEO. № 12, декабрь 2013. - с. 106-114.

Pēc žurnāla GEO materiāliem publikāciju sagatavojis Artūrs Bogdanovičs, Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.  

Attēlus rediģējis Serģeis Osipovs, Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.  

 

Pieslēdzieties, lai rakstītu komentārus
Aktīvā pozīcija: Sākumlapa Ķīmijas jaunumi Elektronikas atkritumu otrā dzīve