LR1 raidījums „Saldumu rūpniecības vēsture Rīgā”

Kā 20. gadsimta sākumā veikalu plauktus iekaroja pašmāju un importa saldumi, kādi tie bija un kā tie tapa? Kā vietējie saldumu ražotāji cīnijās ar pieaugušo imptorta saldumu daudzveidību, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta vēsturniece, Latvijas Valsts arhīva darbiniece Baiba Pazāne. Viņa ir arī grāmatas "Vilhelms Ķuze. Šokolādes karalis".

Ziedu laiki saldumu rūpniecībai Latvijā bijuši pēc Pirmā pasaules kara - 20. gadsimta 20. gadu beigas, 30. gadi. 20. gadu beigās saldumiem pat gribēja uzlikt akcīzes nodokli.

Saldumu klāsts, ko ražoja Latvijā 20. - 30. gados, bija ļoti plašs – bija daudz ražotāju, kas katru gadu papildināja un dažādoja saldumu klāstu. Bija biskvīti, vafeles, šokolāde, šokolādes figūriņas, šokolādes konfektes, ledenes, karameles. 30. gadu beigās Ķuzes fabrikā sāka vārīt arī halvu. Savukārt 1940. gadā “Laima” sadarbībā ar nelielu uzņēmumu "Zvejnieks" sāka ražot karameles ar zivju eļļas pildījumu. Kādas tās bija, nav zināms, jo recepti nav izdevies atrast.

Pircēji vairāk bija iecienījuši karameles, jo tās bija lētākas, šokolādes konfektes pirka vairāk uz svētkiem. No ledenēm iecienītākās bijušas "Vēžu kakliņi" un konfekte "Saiva".

Pārsvarā eksportēja šokolādi, šokolādes konfektes un šokolādes figūriņas, tās pat varēja īpaši pasūtīt dažādās formās, kādas pasūtītājs vēlas. Mazāk eksportēja ledenes un cepumus. 30. gadu vidū Ķuzes fabrika saņēmusi pasūtījumu no Francijas, kurā bijis noteikts, ka jābūt speciālās kastītēs iesaiņot šokolādes konfektes un marmelādi ar speciālām bildītēm, kā arī līdzi jābūt metāla dakšiņai.

Visplašākais Latvijas saldumu eksporta tirgus bija Ziemeļamerika, stabils eksporta tirgus bija Lielbritānija, tāpat eksportēja uz Dāniju, Franciju, Holandi.

Izstāde "Mazie rīdzinieki" - jauka kavēšanās bērnības atmiņās

Lai arī zinātnieki nesaskata saistību starp hiperaktivitāti un cukura patēriņu, tad viens gan ir skaidrs - bērni gadsimtiem ilgi ir bijuši lielākie kārumnieki. Šķiet, tam zinātniskus pamatojumus nevajag. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā izstādē „Mazie rīdzinieki” līdzās bērnu grāmatām, apģērbiem un spēļmantiņām ir aplūkojamas arī skārda bungas, kas savulaik kalpoja kā konfekšu kaste. Taču izstādes apskati kopā ar muzeja speciālisti Agitu Ančupāni sākam ar blusu krāsas puiku bikšu iepazīšanu.

Zinātnes aktualitātes saldumu ražošanā

Šokolāde ir garda un vērtīga, bet cilvēkiem nereti ir vēlme garšīgo padarīt vēl gardāku un labāku. Grauzdējot kakao pupiņas, lai pēcāk tās pārveidotu par šokolādi, tiek iegūts aromāts un garša, bet zaudēti vērtīgi antioksidanti, tāpēc zinātnieki sākuši pētīt, kā saglabāt garšu, bet uzlabot šokolādes lietderību veselībai. Izrādās, tas ir iespējams un visa atslēga ir pacietība, pacietība un vēlreiz pacietība. Kakao pupiņām jādod laiks un jāļauj tām aptuveni nedēļu pastāvēt, uzglabāties, pirms tās tiek grauzdētas, kā arī tās jāgrauzdē zemākā temperatūrā, bet ilgāk. Tā var saglabāt vērtīgos antioksidantus.

Ar šādiem secinājumiem klajā nākuši zinātnieki no Gentes universitātes Beļģijā un Ganas universitātes Amerikas ķīmijas biedrības ikgadējā sanāksmē. Pētnieki sīkāk vēlas noskaidrot, kā kakao grauzdēšanas tehnika maina pupiņās esošo polifenolu saturu. Zinātnieki sadalīja kakao pupiņas četrās grupās. Viena, ja tā var teikt, kakao kaudzīte pirms grauzdēšanas netika uzglabāta nemaz, otra tika noturēta trīs dienas, trešā pupiņu kaudzīte – septiņas dienas un ceturtā - desmit dienas tika uzglabāta un tikai tad grauzdēta. Šobrīd ierastā prakse ir grauzdēt kakao pupiņas 10 līdz 20 minūtes 120 līdz 130 grādu temperatūrā pēc Celsija. Zinātnieki izmērījuši, ka antioksidantu daudzums palielinās, ja pupiņas grauzdē 45 minūtes 116 grādu temperatūrā. Turklāt visaugstākais antioksidantu daudzums bija vērojams kakao pupiņās, kas pirms grauzdēšanas tika uzglabāta septiņas dienas.

Pētījuma autori paredz, ka šie rezultāti būs noderīgi Dienvidaustrumāzijas un Latīņamerikas valstīm, kur šokolādi iegūstot daudz tiek zaudēti antioksidanti un vai arī mainīta šokolādes garša.

Un vēl, runājot par saldumiem, ir vēl kāds pētījums. Bieži ir dzirdēts, ka saldumi ietekmē bērnu uzvedību – proti, paaugstinoties cukura līmenim asinīs, bērni kļūstot hiperaktīvi. Taču rūpīgāka pētījumu analīze zinātnieku aprindās liek raukt pieri par šādu apgalvojumu: izrādās, cukuram nav tiešas ietekmes uz bērna aktivitāti. Tieši pretēji - cukura klātbūtne drīzāk ietekmē vecāku gaidas no bērniem. Kādā pētījumā vecāki ar bērniem tika iedalīti divās grupās. Vieniem bija pateikts, ka bērni ir dzēruši cukurūdeni, turpretim otras grupas vecākiem bija pateikts, ka bērni dzēruši placebo jeb neitrālu šķidrumu.

Patiesībā neviens no bērniem nebija dzēris cukurūdeni, bet to vecāku grupa, kuru bērni to it kā bija darījuši, norādīja uz bērnu hiperaktivitāti. Kā novēroja eksperimenta veidotāji - neviens bērns grupā neizrādīja hiperaktivtāti. Tas apliecina, ka nereti mūsu vispārpieņemtās patiesības un priekšstati ir spēcīgāki par realitāti. Taču tas gan nenozīmē, ka cukura lietošanai nav kaitīgas ietekmes, lai arī bērnu hiperaktivitātes testu saldumi un cukurs nav izturējis, tas nenovērš faktu, ka to lietošana lielos daudzumus rada ne tikai liekā svara problēmas, bet arī virkni saslimšanu.

Raidījuma ieraksts...

Lasīts 872 reizes Pēdējo reizi rediģēts Trešdiena, 19 augusts 2015 15:44
Mihails Gorskis

Projekta vadītājs un zinātniskais redaktors

Mājas lapa: www.kimijas-sk.lv E-pasts Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.
Pieslēdzieties, lai rakstītu komentārus
Aktīvā pozīcija: Sākumlapa Ķīmijas jaunumi LR1 raidījums „Saldumu rūpniecības vēsture Rīgā”