Līdzās cementam palielinājās kaļķu ražošana. Vidzemē darbojās 64 cepļi, kuros strādāja 256 strādnieki. Rīgas apriņķī četri cepļi pie Daugavas bija salīdzinoši lieli, pārējie 60 - sīki uzņēmumi.
Kurzemē 1900. gadā adrešu grāmatā minēti kaļķu cepļi Vecaucē, Nīgrandē (8. att) un Alšos.
No Pļaviņu (Stukmaņu) dolomīta, to apdedzinot 1400°C temperatūrā, ieguva saķepu dolomītu. Ar to apgādāja Krievijas un Ukrainas metalurģijas fabrikas domnu oderēšanai.
Ģipšakmeni (galvenā sastāvdaļa CaSO4 • 2H2O) lauza Ulbrokā, Līves muižā (Nāves salā), Allažos un Palsmanē. Maltu ģipšakmeni izmantoja kā minerālmēslojumu lauksaimniecībā.
1859. gadā Stopiņos sāka strādāt Jāņa Celma ģipša fabrika, kas no 1876. gada līdz 1909. gadam darbojās ar nosaukumu «Celms un Bēms». Ģipšakmeni samala akmens dzirnās. Iegūto pulveri apdedzināja 160 – 200°C temperatūrā vārāmos katlos. Ieguva būvģipsi, kura galvenā sastāvdaļa ir kalcija sulfāta pushidrāts (CaSO4 • 0,5H2O).
Daudz ģipšakmens izveda pa jūras ceļu. 1890. gadā 36000 t, tai skaitā uz Pēterburgu (21300 t). 1910. gadā Vidzemē un Kurzemē ieguva 49000 t ģipšakmeni.