Podnieku darbnīcas bija visā Latvijā. Tālu pazīstami bija Latgales Siljāņu keramiķi, kas vairāku paaudžu laikā nodarbojās ar podniecību. Tās ir vairākas keramiķu dzimtas kopā ap 200 keramiķu. Apskatāmajā periodā kādās 20 sādžās strādāja ap 60 meistaru. Pazīstamākie podnieki Andrejs Paulāns un Polikarps Vilcāns bija izkopuši labu meistarību. Viņi sekmīgi piedalījās dažādās mākslas izstādēs, tai skaitā arī starptautiskās: Helsinkos (1933), Briselē (1935), Parīzē (1937) un Berlīnē (1938). Parīzes izstādē viņi ieguva 2 zelta un 4 sudraba medaļas.
Pirmais profesionālais latviešu keramiķis Rūdolfs Jēkabs Pelše (1880 - 1942) vadīja Latvijas Mākslas akadēmijas meistardarbnīcu (1924 - 1940). Tajā studenti apguva dažādas keramikas tehnikas, veica glazūru sastāva meklējumus, izkopa zemglazūras apgleznojuma tehniku, meklēja optimālos apdedzināšanas režīmus.
Laukos podniecība bija galvenokārt kā zemnieku saimniecību palīgnozare. Podnieki strādāja no zemkopības darbiem brīvajā laikā. Savus darinājumus (piena un ievārījumu podus, ķērnes, bļodas, šķīvjus un krūzes) viņi pārdeva tirgos, kā arī uzpircējiem.
Lielākā podniecība Latvijā bija Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrikā Rīgā, Latgales (Maskavas) ielā 257. Pēc 1. pasaules kara tā pievienoja savam uzņēmumam 1892. gadā celto A. Novikova māla trauku fabriku (Latgales ielā 255), kur iekārtoja savu ražotni. Tajā ražoja parastos sadzīves māla keramikas izstrādājumus – podus, bļodas, šķīvjus, krūzes un vāzes.
Vēl Rīgā darbojās Strotina, Jelgavā – Ņesterova, Tukumā – J. Krieva, Valmierā – M. Ulpes, Liepājā – K. Volgemuta un Cēsīs – A. Ieviņa podniecības.
Ķīmijas profesors Eižens Rozenšteins noorganizēja savu darbnīcu ar nosaukumu "Latvijas māls" (1922-1933), kur ražoja mākslinieciski darinātus māla traukus. E. Rozenšteins neprata reklamēt savus izstrādājumus un tos maz pirka. Pēc viņa nāves uzņēmums beidza savu darbību [2.11.].