Pirmiedzīvotāji Latvijas teritorijā uz dzīvi apmetās apmēram pirms 11 tūkstošiem gadu. Te viņi ienāca kopā ar zināšanām par divu ķīmisko procesu praktisko izmantošanu. Pirmais no tiem bija degšanas process. Pirmatnējie cilvēki prata iekurt ugunskuru un izmantot degšanas procesā radušos siltumu savu mītņu apsildīšanai. Ugunskuru izmantoja arī pārtikas produktu cepšanai un kaltēšanai. Otrs process bija ādu ķīmiskā apstrāde. Cilvēki bija apguvuši ādu miecēšanu un prata no miecētām ādām izgatavot sev siltu apģērbu. Abi šie procesi bija svarīgi, jo pēdējais ledus laikmets beidzās pirms apmēram 13 tūkstošiem gadu. Pirms 11 tūkstošiem gadu klimats vēl bija jūtami skarbāks nekā šodien.

Pirms apmēram 6 tūkstošiem gadu cilvēki iemācījās apdedzināt mālu un izgatavot māla traukus. Senākie trauki ir atrasti Lubānas ezera baseinā (Osas apmetnē) un tie redzami 1. att.

1. attels. Osas apmetnes māla trauki - bļodiņa un smaildibena pods

Māla podi deva iespēju pārtikas produktus ne tikai cept, bet arī vārīt un tā labāk izmantot to laiku cilvēkiem pieejamos trūcīgos pārtikas resursus. Māla podos pārtiku varēja arī uzglabāt, tā pasargājot to no grauzējiem.

Agro metālu periodā un agrajā dzelzs laikmetā (1500. — 400. g. p.m.ē.) attīstoties lopkopībai senie cilvēki iemācījās izmantot mikrobioloģiskos procesus biezpiena un siera izgatavošanai un maizes cepšanai.

Rudzu un kviešu graudus rokas dzirnās samala miltos. Miltus iejaucot ūdenī, ieguva mīklu. To raudzējot, izdalījās ogļskābā gāze, kas pacēla mīklu. Cepot 200 — 300°C temperatūrā klaipa iekšpusē temperatūra pieauga līdz 90°C. Ogļskābajai gāzei (CO2) izdaloties uz āru, izveidojās elastīgais maizes mīkstums.

Spirta rūgšanu izmantoja alus darināšanai. Diedzējot graudus, ieguva iesalu. Rauga sēnītes izdalīja īpašu vielu zimāzi, kas katalītiski glikozi (C6H12O6) pārvērta spirtā (C2H5OH) un ogļskābajā gāzē.

C6H12O6 → 2C2H5OH + 2CO2

Apģērbu pagatavošanai izmantoja linus un vilnu. Linu audumus mazgāja ar pelnu izvilkumu — potašu (K2CO3) un balināja, izklājot saules gaismā uz zālājiem. Krāsošanai izmantoja augu krāsvielas. Zilo krāsojumu vilnai un liniem ieguva no krāsu mēlēm (Izatio tinctoria), sarkano no madarām (Galium verum), dzelteno no bērzu lapām, zaļo no suņuburkšķiem, melno no ozola mizām. Krāsu mēles saturēja krāsvielu indigo. To reducēja koka kublos rūgstošā urīnā, kas deva ūdenī šķīstošus dzeltenas krāsas savienojumus. Izvelkot no sulas, tie gaisa skābeklī ātri oksidējās par zilo indigo.

Cilvēki iemācījās «dedzināt darvu». Darvu ieguva, karsējot koku apstākļos, kad nepietiekami pieplūst gaiss (koka sausā pārtvaice). Daļu koka sadedzināja un iegūtais siltums deva iespēja no pārējā koka iegūt darvu. Tāpēc teica, ka darvu dedzina. Darvu lietoja, lai padarītu materiālus (koku, ādas) ūdensnecaurlaidīgus. Visplašāk to izmantoja laivu darvošanai.

Darvas dedzināšanā ieguva arī kokogles, kuras sāka izmantot dzelzs ieguvei. Dzelzi senie latvieši iemācījās iegūt mūsu ēras sākumā. Kā izejvielas izmantoja purva rūdā esošo limonītu (Fe2O3 • nH2O) un kokogles. Dzelzi ieguva nelielos stāvcepļos. Vispirms cepli uzkarsēja, dedzinot kokogles, kuru galvenā sastāvdaļa ir ogleklis (C). Kokoglēm degot, radās ogļskābā gāze (CO2), kas savukārt, reaģējot ar kvēlojošām oglēm, radīja tvana gāzi (CO).

C + O2 → CO2
CO2+ C → 2CO

Sasniedzot 900°C temperatūru, Fe2O3 reaģēja ar CO.

Fe2O3 + 3CO → 2Fe + 3CO2

Lai atdalītu no dzelzs grūti šķīstošos kvarca u.c. savienojumus, masai pievienoja kaļķakmeni (CaCO3) vai dolomītu (CaCO3 • MgCO3).

CaCO3 → CaO + CO2
CaO + SiO2 → CaSiO3
Aktīvā pozīcija: Sākumlapa Ķīmijas vēsture Ķīmijas attīstība Latvijā 1.1. Ķīmija Senlatvijā (līdz 1200. gadam)