Dažādas ķīmijas tehnoloģijas nozares attīstījās Kurzemē hercoga Jēkaba (1610. — 1681.) valdīšanas laikā (1642. — 1681.). Kurzemē darbojušies gandrīz 100 darvas cepļi. Darbus uzsākot, deģis ar apli iezīmēja sārta vietu, kuru konusveidā piekrāva ar apmēram metru garām pagalēm, liekot tās vairākās kārtās. Krāvumu aplika ar velēnām un aizdedzināja. Malkai izdegot, palika kokogles, bet darva satecēja apakšā izveidotās bedrēs. Darvu izmantoja galvenokārt kuģu un laivu darvošanai, bet kokogles — dzelzs ieguvei. Čuguna ieguvei izmantoja galvenokārt vietējo purva rūdu. Čuguna cepļi Kurzemes hercogistē strādājuši Baldonē, Biržos, Ēdā, Emburgā, Jelgavā, Kabiles Upesmuižā, Lutriņos, Rendā, Skrundā, Talsu ciemā, Turlavā, Uguņciemā, Vecmuižas Riežos.

17. gs. Kurzemē darbojušies 25 — 30 kaļķu cepļi. Lielākie bijuši Jelgavā (600), Biržos (600) un Iecavā (480 lastu kaļķu gadā). 1 lasts kaļķu svēris ap 1 tonnu.

Hercoga Jēkaba laikā Kurzemē darbojušās 15 — 20 ķieģeļnīcas. Dažās no tām ražoti arī kārniņi. Būvmateriālu ražošana Kurzemē bijusi attīstīta arī 18. gs. Rundāles pili cēla galvenokārt no vietējiem būvmateriāliem. Tās projektā paredzēts, ka būvei nepieciešami 3 miljoni ķieģeļu un 16 tūkstoši mucu (ap 1300 t) kaļķu. Faktiski esot izlietoti 4 miljoni ķieģeļu, kas tika ražoti tuvējā Mežotnes u.c. ķieģeļnīcās.

Attīstījusies arī stikla ražošana. Stikla cepļi bijuši Jelgavas Grīvā, Baldonē, Biržos, Rendā (divi), Kuldīgā, Tomē, Grenčos, Slokā, Skrundā. Ražoti stikla trauki, kristālstikls, krāsainais stikls, logu rūtis, stikla krelles un spoguļstikls.

Laikā no 1645. līdz 1658. gadam Kurzemes hercogistē ražots ap 25 t šaujampulvera gadā. Pulvera dzirnavas bijušas Skrundā, Kandavā, Tomē, Baldonē un Kuldīgā. Šaujampulvera (melnā pulvera) galvenās sastāvdaļas bija kālija salpetris (KNO3), sērs (S) un kokogle (C). Šaujampulveris satur 68% salpetri, 15% sēru un 17% ogli, kas atbilst sastāvam 2KNO3 + 3C + S. Uzskata, ka šaujampulverim sprāgstot, galvenā reakcija ir:

20KNO3 + 26C + 7S → 6K2CO3 + K2SO4 + 3K2S2 + 18CO2 + 10N2 + 2CO

Salpetri ieguva salpetra dārzos, kuros izveidoja kaudzes no zemes, būvgružiem, merģeļa (mālains nogulumiezis, kas satur 50 — 75% kalcija karbonāta), pelniem un slāpekli saturoša pūstoša organiskā materiāla (vircas, dzīvnieku asinīm, dzīvnieku atkritumiem). Kaudzes turēja mitras un bieži pārlāpstoja. Organiskajā materiālā esošās olbaltumvielas vispirms hidrolizējas.

olbaltumvielas + nH2O → peptoni + nH2O →peptīdi + nH2O → aminoskābes

Aminoskābes mikroorganismi noārda līdz NH3, CO2 un H2O (dezaminācija). Amonjaks šķīst ūdenī, veidojot amonija hidroksīdu.

NH3 + H2O → NH4OH

Amonija jonu (NH4+) dažādas citas baktērijas oksidē līdz nitrātjonam (NO3).

2NH4+ + 4O2 + 2H2O → 2NO3 + 4H3+O

Pēc 2 — 3 gadiem salpetra veidošanās process bija beidzies. Salpetra kaudzēs bija izveidojies KNO3 un Ca(NO3)2 maisījums. To izskaloja (ekstrahēja) no komposta ar ūdeni. Pēc tam šķīdumu apstrādāja ar potašu (K2CO3), nogulsnējot kalcija karbonātu.

Ca(NO3)2 + K2CO3 → 2KNO3 + CaCO3

Potašu (K2CO3) ieguva, pelnus šķīdinot karstā ūdenī, nofiltrējot un pēc tam šķīdumu iztvaicējot. Potaša vārītavas bijušas Jelgavā, Kuldīgā, Lutriņos, Saldū, Skrundā, Tērvetē, Valgundē, Biržos, Kursīšos, Jaunaucē, Zvārdē, Baldonē.

Kālija nitrāta (KNO3) šķīdumu ietvaicēja. Tāpēc teica, ka salpetri vāra. Salpetra vārītavas bijušas Jelgavā, Kuldīgā, Mežotnē Salpetrās, Tomē Sārmulos, Pienavā Sārmās, Svētē Zaļpēteros, Jaunsvirlaukā Salputrās, Lutriņos Sārmos, Skrundā Sārmukalnos, Slampē Sārmās, Užavā Sārmates muižā, Rucavā, Dignājā.

Pulverim vajadzīgo sēru importēja, bet ogli ieguva no alkšņu un ievu koksnes, to grauzdējot bez gaisa piekļuves 7 — 9 stundas 200 — 400°C temperatūrā.

Katru šaujampulvera sastāvdaļu atsevišķi samala pulverī. Materiālus kopā samaisīja mitrā veidā ar 5% ūdens piedevu. Samaisīto masu granulēja un žāvēja.

Viduslaikos lietoja tā sauktās kālija līmziepes. Tās ieguva, vārot taukus ar pelnu šķīdumu, potašu (K2CO3) vai kālija sārmu (KOH).

(C17H35COO)3C3H5 + 3KOH → 3C17H35COOK + C3H5(OH)3

Taukskābju kālija sāļi, sajaucoties ar ūdeni, glicerīnu un lieko sārmu, rada staignu masu — līmziepes. 18. gs. otrajā pusē sāka lietot kodolziepes. Tās ieguva no līmziepēm, pieliekot vārāmo sāli (NaCl). Masa sadalījās 2 slāņos. Augšējo slāni sauca par ziepju kodolu un tajā bija ziepes. Apakšējo slāni sauca par atslāni. Tajā bija ūdens, glicerīns un liekais sārms.

Kurzemē lielākā ziepju vārītava bijusi Klīvē, mazākas vārītavas — Mērsraga Ziepjos, Annas muižā Ziepniekos, Kuldīgā, Lutriņos, Skrundā.

Papīru Kurzemes hercogistē ieguva no linu vai kaņepāju lupatām, kuru galvenā sastāvdaļa ir celuloze (C6H10O5)n. Sagrieztas atputekļotas lupatas vārīja dzēsto kaļķu (Ca(OH)2) vai potašas (K2CO3) šķīdumā, lai tās attīrītu no taukiem, netīrumiem un krāsvielām. Izvārītas un izskalotas lupatas sasmalcināja slapjā veidā un ieguva tā saukto papīra masu. To lēja uz sietiem, kas tika izgatavoti vēlamo papīra lokšņu lielumā. Katrā sietā bija ieausta «firmas zīme». Tās vietā papīrs veidojās plānāks un papīra loksnē radās «ūdenszīme». Pēc tās varam uzzināt, kur papīrs ražots un arī aptuvenu izgatavošanas gadu.

Dažādas vielas izgatavoja aptiekās. Kurzemē 17. gs. bijušas 11 aptiekas — Jelgavā trīs, Bauskā, Kuldīgā, Liepājā pa divām, Grobiņā un Ventspilī pa vienai. Kurzemes hercoga galma aptieka (dibināta 1578. gadā) pēc Rīgas Lielās (Rātsaptiekas) un Mazās (Ziloņa aptiekas) bija trešā vecākā Latvijā. Līdz 1705. gadam tā atradās pilī, pēc tam to pārcēla uz pilsētu.

Kurzemes hercogistē līdz Jelgavas Pētera akadēmijas dibināšanai 1775. gadā netika veikti sistemātiski zinātniski pētījumi. Darbojās atsevišķi zinātnieki. Viena no izcilākajām personībām tajā laikā bija Gothards Fridrihs Stenders (1714. — 1796.), saukts arī par Veco Stenderu. Nepiepildoties cerībai iesaistīties Pēterburgas Zinātņu akadēmijā, G. Stenders 1766. gadā apmetās uz dzīvi nomaļajā Sunākstē un līdz mūža galam kalpoja par Sunākstes un Sēlpils draudzes mācītāju. Viņš sarakstījis grāmatu «Tā vecā Stendera Augstas Gudrības grāmata no pasaules un dabas», kas iznākusi Jelgavā 1796. gadā. Tajā aplūkots astronomijas, fizikas, ģeogrāfijas, dabaszinātņu un ķīmijas faktu materiāls. Pēc viņa atziņas «ūdens un uguns ir tie vispirmie dabas sākumi, ko mācītāji [zinātnieki] elementes sauc», ka «iekšķīgi ir uguns un ūdens visām lietām kā draugi kopā savienoti». Pēc J. Stradiņa uzskata «šīs aristoteliskās mācības paliekas, ko Eiropas zinātnieki visumā bija jau noraidījuši, ticība pirmelementiem un to savstarpējās pārvēršanās iespējai Veco Stenderu mūža beigās noveda pie alķīmijas» [1.3, 239. lpp.]. Vecais Stenders savā lauku laboratorijā Sunākstē, kombinējot ūdeni ar uguni, centās taisīt zeltu. Tartu universitātes bibliotēkā ir saglabājies Vecā Stendera grāmatas manuskripts par alķīmiju, kas sarakstīts 1794. gadā.

Saldus mācītājs Johans Heinrihs Denfers (1700. — 1770.) arī meklējis filozofu akmeni. Viņš 1762. gadā publicējis apcerējumu alķīmijā. Vairāk gan ir pazīstami viņa agroķīmiskie pētījumi. Viņš mēģinājis noskaidrot augsnes auglības cēloņus. Savā 1740. gadā Jelgavā izdotajā grāmatā (atkārtots izdevums 1755. gadā Hallē) viņš izteicis uzskatu, pat agrāk nekā augu barošanas teorijas radītājs Justs Lībigs, ka augi var uzņemt arī izšķīdušās minerālvielas.

Dobelē par mājskolotāju jaunībā (1678. — 1680.) strādājis ievērojamais vācu ārsts Rozīns Lentīlijs (1657. — 1733.), jatromedicīnas pārstāvis, kas bija cieši saistīts ar Jelgavas mediķiem un farmaceitiem. Vēlāk viņš strādāja Štutgartē — kļuva par Virtembergas hercoga galma ārstu. Viņu uzskata par arsēnika (As2O3) ieviesēju medicīnā.

1775. gadā Jelgavā tika atvērta akadēmiskā ģimnāzija, ko nosauca par Pētera akadēmiju (Academia Petrina) [1.6] par godu valdošajam hercogam Pēterim Bīronam. Hercogs akadēmijai uzdāvināja lielisko (tagadējo G. Eliasa Jelgavas mākslas un novadpētniecības muzeja) ēku, plašu bibliotēku, pētījumiem paredzētas ierīces. Akadēmija kļuva par pirmo zinātnes centru Latvijas teritorijā. Pētera akadēmijā bija 2 klases: zemākā — literatūras klase, augstākā — zinātņu klase. Katrā klasē bija jāmācās 2 gadus. Zinātņu klasē 13% mācību laika bija atvēlēts dabas zinātnēm. Šīs augstskolas fizikas profesoram bija jāmāca studentiem arī ķīmija. Bija nodoms iekārtot arī ķīmijas laboratorija, bet tas neizdevās.

Pētera akadēmijas pirmais rektors, tiesību profesors Johans Melhiors Gotlībs Bēzeke (1746. — 1802.) vietējā presē ir iztirzājis Lavuazjē darbus ķīmijā. Pats Bēzeke gan bijis flogistona teorijas piekritējs. Šo teoriju viņš cildinājis arī savā grāmatā «Transcendentālās ķīmijas sistēmas uzmetums», izvirzot uzskatu, ka visas lietas esot veidotas no flogistona un uguns.

Lielāku ķīmiķu ievērību nekā Bēzeke guva Pētera akadēmijas dabas zinātņu profesors Johans Jakobs Ferbers (1743. — 1790.). Savā grāmatā «Jauni pētījumi par dažādu zemju minerāliem, kas satur arī ziņas par dažādām ķīmiskām fabrikām» viņš popularizēja jaunas atziņas ķīmijas tehnoloģijā, piemēram, Rēbeka sērskābes iegūšanas paņēmienu (kameru metode, kurā sērskābi iegūst svina kamerās).

2. attels. Johans Jakobs Ferbers

1743. 9.IX
Karlskrūnā (Zviedrijā)
1790. 17.IV
Bernē (Šveicē)

 1781. gadā Ferbers pirmais Latvijā sāka lasīt lekciju kursu par ķīmijas problēmām — «Dabaszinātņu un ķīmijas vispārnoderīgas patiesības». 1783. gadā Ferberu ievēlēja par Pēterburgas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi un viņš pārcēlās uz Pēterburgu. Dabaszinātņu profesora vietu Pētera akadēmijā ieņēma Ferbera skolnieks tukumnieks Johans Gotlībs Groške (1760. — 1828.).

Aktīvā pozīcija: Sākumlapa Ķīmijas vēsture Ķīmijas attīstība Latvijā 1.3. Ķīmija Kurzemes hercogistē