Vidzemē un Latgalē 17. un 18. gs. ķīmiskā ražošana bija mazāk attīstīta nekā Kurzemē.

Rīgas pirmie kaļķu cepļi atradušies pie pilsētas mūriem un priekšpilsētās. Tagadējā Kaļķu iela ieguvusi savu nosaukumu no kaļķu cepļa, kas atradies pie Kaļķu vārtiem.

1687. gadā Rīgas rāte ugunsdrošības nolūkos aizliegusi dedzināt kaļķus priekšpilsētās. Rīgas pilsētas kaļķu cepļi 17. gs. beigās bijuši Mazjumpravmuižā, Ikšķilē, Salaspilī, Rumbulā, Dolē. Lielākās krāsnis bijušas Ikšķilē.

Kaļķu cepļi darbojušies daudzās Vidzemes un Latgales muižās. Daudzi no tiem strādājuši periodiski — tikai pašu vajadzībām. Vidzemē 17. gs. atzīmēti 19 cepļi, t.sk. Cirstē, Mūrmuižā, Palsmanē, Smiltenē, Nurmuižā, Siguldā un Koknesē. 18. gs. Vidzemē darbojušies kaļķu cepļi Berkavas muižā, Dikļos, Tirzā, Koknesē, Kalsnavā, Raunā, Suntažos, Cēsīs, Pļaviņās, Ķemjos, Ropažos, Aizkrauklē, Dolē.

Būvģipsi, kas Latvijā celtniecībā ienāca 15. gs. sākumā, ieguva no ģipšakmens, primitīvos lauku cepļos pamīšus kraujot ģipšakmeni ar malku, apdedzinot un iegūto produktu samaļot akmens dzirnās. Tas pielietots Rīgas Pētera baznīcas altāra daļas piloniem 1408. — 1411. gadā. Ģipša java pagatavota no tīras ģipša saistvielas ar neliela ķieģeļu smalkumu piedevu. Kokogles pēdas liecina, ka ģipšakmens apdedzināts ar malku.

Agrākās rakstiskās ziņas par ģipšakmens laušanu attiecas uz 17. gs. 1631. gadā zviedru ģenerālgubernators Baltijā Jakobs de Lagardi lūdzis Rīgas burgomistru nosūtīt viņam uz Zviedriju pāris baržu ar ģipšakmeni no Līves muižas viņa pils apdarei Stokholmā. 1686. gadā Rīgas būvmeistari Ruperts Bindenšū un Heinrihs Heneke saņēma no Rīgas rātes atļauju apdedzināt ģipsi, ko apņēmās pārdot par 0,5 Alberta dālderiem mucā. 18. gs. lielākās ģipšakmens lauztuves darbojās Līves muižā (tagadējā Nāves salā). Te ģipšakmeni mala akmens dzirnās un to izlietoja kā minerālmēslojumu lauksaimniecības zemes kaļķošanai.

Līdzās kaļķiem viens no svarīgākajiem būvmateriāliem bija ķieģeļi. 17. gs. ķieģeļnīcas strādāja Evelē, Lielvārdē, Koknesē, Baižkalnā, Smiltenē, Cirstē, Kokmuižā, Katlakalnā, Salaspilī un Pārdaugavā. 18. gs. tās darbojušās Liepas muižā, Iršu muižā, Vainižos, Kārķos, Rūjienā, Limbažos, Berkavā, Raunā, Oleros, Bukultos, Dolē, Aijažos, Ērģemē, Smiltenē, Nurmižos, Dzērbenē, Cesvainē, Ādažos, Lielstraupē, Ainažos, Ērgļos, Dikļos, Suntažos, Unguros, Vecsalacā, Ķieģeļu muižā, Liepupē, Skultē, Cores muižā, Svētciemā, Lādē, Veckārķos, Liellugažos, Stukmaņos, Kalsnavā, Ikšķilē, Pulkārnē, Aizkrauklē, Ropažos, Sidgundā, Mazstraupē, Valmiermuižā, Valtenbergā, Nēķinā, Aizkujā, Ķekavā. Lielākā ķieģeļnīca bija Rīgā Pārdaugavā pie Kobrona skanstes. 1745. gadā tajā apdedzināti 120000 ķieģeļu. Latgalē 18. gs. bijusi ķieģeļnīca Rēzeknes apriņķī, Zosnas muižā Tučevas sādžā.

Ķieģeļu cepļos darba diena bijusi 14 – 15 stundu gara, sākusies četros vai piecos no rīta un ilgusi līdz septiņiem vakarā. Ķieģeļus veidoja ozolkoka vai metāla formās ķieģeļu šķūņos, žāvēja nojumēs vai uz klaja lauka un apdedzināja krāsnīs. Kobrona skansts krāsnī vienā reizē apdedzināti 38000 – 45000 ķieģeļu. Apdedzināšana ilga 5 – 7 diennaktis, bet viss cikls ar iekraušanu un izkraušanu 14 diennaktis. Brāķa procents parasti bijis 2 – 6%.

Stikla pudeles 18. gs. ražotas galvenokārt alus un degvīna iepildīšanai. Stikla manufaktūras bijušas Sējā, Drustos, Ļaudonā, Valmierā, Suntažos, Nēķinā, Valmierā, Kliģenē, Zaubē, Odzienā, Vecbebros.

Paplašinājās māla keramikas izstrādājumu ražošana. Pārdaugavā pie Zunda no 1789. gada darbojās tirgotāja J. Helmunda manufaktūra, kas ražoja krūkas Rīgas Kunces balzāmam. 1799. gadā nodibināja Arnolda māla pīpju fabriku. Tā 1819. gadā izlaidu 111 tūkstošus fajansa pīpju.

Pirmās konkrētās ziņas par papīra dzirnavām attiecas uz 17. gs. 70. gadiem. Šīs papīra dzirnavas atradušās Tomē pie Dzirnupes ietekas Daugavā. 1727. gadā tās nodegušas un nav vairs atjaunotas. Izejmateriāli papīra ražošanai bija linu lupatas, kaņepāju virves un tīkli. Pirmās papīra dzirnavas Rīgā Zasulaukā pie nelielas upītes 1765. gadā uzcēla mastu brāķeris latvietis Jānis Šteinhauers (1705. — 1779.). Vairumtirdzniecībai izgatavoja rakstāmpapīru, iespiežamo papīru un aktu vākus. 18. gs. beigās Rīgā vēl izveidotas papīra dzirnavas pie Zosu ganībām un Nordeķu muižā.

18. gs. stearīnu sveču izgatavošanai parasti ieguva, hidrolizējot aitu taukus, bet ziepes izgatavoja, vārot dzīvnieku taukus kopā ar potašu (K2CO3). Vairākas nelielas sveču un ziepju darbnīcas bija Rīgā.

Jēlādas apstrādāja pirmās manufaktūras, kas 18. gs. otrajā pusē nodibinājās Rīgas tuvumā — Allažos un Ulbrokā.

No pārtikas nozarēm attīstījās cukura, cietes, eļļas un alkoholisko dzērienu ražošana.

Cukuru, kas sastāv gandrīz vienīgi no saharozes (C12H22O11), ieguva no cukurniedru jēlcukura. Ievesto brūno jēlcukuru, atdalot melasi, pārstrādāja cukurā. Ietvaicēto cukura sīrupu lēja koniskās metāla veidnēs, kur tas sastinga par cukura galvu. To zāģēja un skaldīja mazākos gabalos — graudu cukurā.

Pirmo cukura manufaktūru jēlcukura jeb niedru cukura pārstrādei 1784. gadā nodibināja Johans Rāva Pārdaugavā. Gadā saražoja 5000 — 17500 pudu (81,9 — 286,7 t) cukura, kuru pārdeva ne vien Vidzemē un Kurzemē, bet arī Lietuvā un Krievijā.

Pieauga alkoholisko dzērienu ražošana. 18. gs. beigās liela daļa labības Vidzemē tika pārstrādāta alū un degvīnā. Gandrīz katrā muižā bija ierīkota alus darītava vai degvīna dedzinātava. Pirmo lielo alus darītavu Rīgā 1796. gadā ierīkoja Gustavs Kuncendorfs.

Pazīstams bija Kunces jeb Rīgas balzams, kura ražošanu ap 1740. gadu uzsāka Ābrahams Kunce (Kunze). To izgatavoja no degvīna un dažādām zālītēm un rekomendēja kā brīnumlīdzekli pret dažādām slimībām. Vēlāk Rīgas krievu tirgotājs Semjons Ļeļuhins patvaļīgi ierīkoja balzama fabriku un ieguva tiesības balzamu pārdot Krievijā un ārzemēs. Ik gadus ražoja 15000 krūku balzama. Balzama sastāvu turēja lielā slepenība. Krievu farmakologs Aleksandrs Ņeļubins 1842. gadā min šādu balzama sastāvu: krūzmētra, majorāns, mārsils, vērmele, sarkano rožu un lavandas ziedi, dižzirdzenes saknes un spirts, kam pievienota safrāna un ingvera tinktūra.

Rīgai nebija lemts kļūt par zinātnes un intelektuālo centru Baltijā, kas pulcinātu zinātniekus. Par tādu Igaunijā izveidojās Academia Gustaviana Tērbatā (1632. — 1656.). Tajā studējis pirmais zināmais akadēmiski izglītotais latvietis, Rīgas amatnieka dēls Jānis (Johans) Reiters (1632. — 1697.). Viņš 1656. gadā te aizstāvējis teoloģijas doktora disertāciju. Vēlāk paspējis iegūt arī medicīnas doktora grādu. Ap 1680. gadu nodarbojies arī ar alķīmiju. Pirms Ernesta Glika J. Reiters 1664. un 1675. gadā Rīgā veicis pirmos Bībeles teksta tulkojuma paraugus, kas liecina par labām latviešu valodas zināšanām. Domājams, ka viņa centienus pirmajam pārtulkot latviski Bībeli izjaukuši pastāvīgie konflikti ar vācu mācītājiem un muižniekiem.

Zviedru laikos (1561. — 1721.) Vidzemes ģenerālsuperintendents (augstākais luterāņu garīdznieks) Johans Fišers (1633. — 1705.) trīs reizes (1687., 1693., 1703.) mēģināja panākt Tērbatas universitātes pārcelšanu uz Rīgu, jo Rīga toreiz bija ievērojamāks centrs nekā Tērbata. Rīgas rāte šos priekšlikumus noraidīja, jo nevēlējās, ka kārtīgā tirgotāju pilsētā ienāk tik apšaubāmi ļaudis kā studenti.

Atgriežoties pie Johana Fišera, jāsaka, ka viņš bez teoloģijas interesējies arī par ķīmiju — Rīgā gatavojis dažādas dziednieciskās zāles un Hallē licis pamatus zāļu ražošanā.

Zviedru laikos Rīgā nodibināja deviņas jaunas aptiekas, izdeva Rīgas aptieku reglamentu. Tas noteica medikamentu izgatavošanas kārtību, deva priekšrakstu ārstniecības augu ievākšanā un aptieku dārzu iekārtošanā, aprakstīja medikamentu, tai skaitā universālā ārstniecības līdzekļa teriaka pagatavošanu, kuru lietoja pret čūsku kodumiem un brūču dziedināšanā.

Rīgā darbojās arī provju meistaru laboratorijas. Par to liecina Krievijas cara Pētera I 1696. gadā piesūtīto Urāla magnētisko rūdu un Aizbaikāla sudraba rūdu paraugi. Johana Millera un E. Glika veiktās analīzes apstiprināja to noderīgumu.

Ap 1650. gadu Reinholds Rādemahers Salaspilī — Zviedru skanstīs ierīkoja dzelzs manufaktūru, tērauda un misiņa lietuvi. Uzņēmumu 1658. gadā, pieaugot krievu uzbrukuma draudiem, pārcēla uz Eskiltrīni Zviedrijā, liekot pamatus slavenā zviedru tērauda ražošanai.

Aktīvā pozīcija: Sākumlapa Ķīmijas vēsture Ķīmijas attīstība Latvijā 1.4. Ķīmija Vidzemē un Latgalē (17. un 18. gs.)