Redaktora sleja

2010. gada 1. jūnijs

наклейки
Joomla

Salīdzinoši nesen (no 20. gs. 60. gadu sākuma) dažādu valstu izglītības speciālisti sāka interesēties, kādā situācijā atrodas izglītošanās process ķīmijas jomā citās valstīs. Tas notika galvenokārt profesionāļu izglītotāju līmenī. Globālu problēmu apzināšanās, kas stāv cilvēces priekšā, sāka prasīt arvien lielākus pūliņus, lai dažādu valstu speciālisti lielāku uzmanību veltītu savas darbības koordinēšanai, atzīstot, ka sabiedrības izglītošanā vispārīgajā ķīmijā, kā arī speciālajās ķīmijas nozarēs nenoliedzami ir sava loma un vieta.

Šī darba pamatojums un konceptuālas nostādnes ir atrodamas UNESCO ietvaros izveidotajā programmā sākotnējai izglītošanai ķīmijā. Šīs programmas pamatā ir fundamentālas nozīmes idejas, kuras būtu jāņem vērā, veidojot katras valsts nacionālās programmas ķīmijas apguvei. Ideju būtība ir šāda.

Pie visas skolu ķīmijas mācību grāmatu esošās daudzveidības (piemēram, tikai ASV vien ir vairāk kā 200 mācību grāmatu), tās var iedalīt 2 lielās grupās.

Pirmā grupa.

Mācību grāmatas sistematizētajam ķīmijas kursam, kurš sastāv no 3 galvenajiem blokiem: vispārīgās ķīmijas pamatiem, neorganiskās ķīmijas pamatiem un organiskās ķīmijas pamatiem. Šo grāmatu satura struktūru nosaka tas, ko diktē ķīmijas zinātnes loģika, ņemot vērā didaktikas prasības. Šāda pieeja ļauj skolēnos izveidot fundamentālu zināšanu sistēmu, kas paver iespēju zināšanas izmantot kā izziņas instrumentu, neraugoties uz nodarbošanās veidu nākotnē.

Nianses grāmatu saturā redzamas gan mācību vielas izklāsta secībā, gan materiāla dziļumā. Tas atkarīgs no tā, kādu materiālu autori uzskata par svarīgāku. Tā, piemēram, ASV lielāku uzmanību pievērš skolēnu pētnieciskajam darbam, ķīmiskajam eksperimentam. Vācijā akcentē dziļas teorētiskās zināšanas, ietverot sarežģītas fizikālās ķīmijas un bioķīmijas daļas. Ķīmijas kurss Japānā ietver milzum daudz datu par ķīmijas attīstības vēsturi utt.

Otrā grupa.

Dažādas mācību grāmatas, kuras nosacīti var dēvēt par «ķīmijas mācību grāmatām balerīnām». Šādās mācību grāmatās materiāls tiek izklāstīts tādā apjomā un tādā veidā, ka skolēniem neveidojas fundamentālo zināšanu sistēma, bet veidojas priekšstats par to, ka ķīmijas zināšanas ir praktiski pielietojamas dzīves uzlabošanai. Pieeja, ko realizē grāmatas autori, varētu būt formulējama šādi: ne jau no pamatzināšanām uz to pielietošanas ilustrāciju, bet no attiecīgo problēmu izvirzīšanas, kas stāv sabiedrības priekšā, uz to, kā ķīmija var palīdzēt šīs problēmas atrisināt.

Jāsaka, ka speciālists ar augstāko ķīmijas izglītību lasa šādas mācību grāmatas ar patiku, jo daudzas lietas tur apskatītas netradicionālā griezumā. Grāmatas ir sarakstītas interesantā, aizraujošā valodā, labi ilustrētas. Bet, piemēram, ASV Ķīmijas biedrības (AĶB) Izglītības nodaļas speciālisti atzīst, ka tie skolēni, kuri apguvuši šādu kursu, nav spējīgi tālāk pilnvērtīgi studēt nozarēs, kuras cieši saistās ar ķīmiju (inženierzinātnēs, medicīnā u.c.). Līdz ar to, šāda veida grāmatas pareizāk būtu dēvēt ne par mācību grāmatām klasiskā izpratnē, bet vairāk - par ķīmijas lasāmgrāmatām.

Katrai minētai pieejai ķīmijas kursa izveidē ir savas pozitīvas puses un savi būtiskie trūkumi. Domājams, kā nākotnē izdosies atrast sabalansētu vidusceļu, kad gan programmās gan mācību grāmatās saprātīgi tiks integrētās abas pieejas, t. i. skolas ķīmijas kursā saglabāsies 75-80% atbilstoši zinātnes loģikai strukturētā praktiski nemainīgā fundamentāla satura, kas ļautu veidot adekvātu izpratību par dabas uzbūvi un ķīmisko pārvērtību norisi, atstājot 20-25% mainīga satura jautājumiem, kuri saistās ar skolēnu socializāciju un intereses par ķīmiju veidošanos un nostiprināšanu.

2010. gada 1. jūnijs Mihails Gorskis
разработка вышивки
сколько сейчас время