Konference bija veltīta starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas (PISA) rezultātiem Baltijas jūras reģiona valstīs. A. Kangro ir šīs programmas vadītājs Latvijā.
Kādi bija galvenie secinājumi? Zinām, ka Igaunijas skolēnu sasniegumi strauji kāpuši, Latvija un Lietuva tikmēr stagnē…
A. Kangro: Neteiksim, ka stagnē, tas neskan īsti labi, bet neapšaubāmi izglītības kvalitāte ir jāpilnveido. Runājām gan ne tikai par jaunākā pētījuma rezultātiem, bet arī izglītības politiku un praksi, apmeklējām arī Igaunijas skolas. Konferencē piedalījās gan pētnieki, gan izglītības ministriju cilvēki.
Uz igauņu skolām tagad brauc daudz delegāciju. Skolā, kuru apmeklējām, bijām jau desmitā delegācija pusgada laikā. Visi prasa, kāpēc igauņu skolēnu sasniegumi tik ļoti auguši, taču igauņi paši tā īsti uz to nevar atbildēt. Jo vienas atbildes viņiem nav. Igauņi izdevuši grāmatiņu par saviem rezultātiem PISA testā. Runājot par to, kāpēc ir tik strauja izaugsme, viņi minējuši 10 iemeslus, bet skolu tīkla sakārtošanu, ko Latvijā bieži uzsver kā vienu no igauņu panākumu atslēgām, nav pat minējuši. Igauņi saka, ka skolotāji un skolēni paveikuši lielisku darbu, ka izglītība Igaunijā vienmēr bijusi vērtība…
Tās jau tikai tukšas frāzes!
Viņi uzsver arī vienlīdzību starp skolām, to, ka katrs skolēns tiek cienīts, piemin skolu autonomiju, kas arī Latvijā ir tāda pati.
Ir jomas, kurās mēs no igauņiem būtiski neatpaliekam. Piemēram, PISA pēta arī, kā skolēnu sasniegumi korelē ar viņu ģimenes materiālo stāvokli. Jo augstāki mācību sasniegumi ir skolēniem no nabadzīgām ģimenēm, jo labāk, jo tas parāda, ka skola spēj mazināt nevienlīdzību. Jā, Latvijā ir plaisa starp skolēnu sasniegumiem pilsētās un laukos, kā arī dažādos skolu tipos, taču, ja skolēni mācās viena tipa skolās, ģimeņu materiālais stāvoklis viņu mācību rezultātus, salīdzinot ar citām valstīm, ietekmē maz.
Igaunijā secināts, ka vidēji tikai astoņi procenti ietekmes ir sociālekonomiskajam stāvoklim. Latvijā – deviņi procenti, tātad tikai nedaudz vairāk un šajā ziņā esam tajā pašā līmenī. Turklāt esam virs vidējā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) valstu līmeņa. Kā tas tiek rēķināts? Ņem vērā dažādus rādītājus. Piemēram, skatās, cik skolēnu no tiem, kuru ģimenēm ir zemākais materiālais stāvoklis, ir nonākuši tajā skolēnu grupā, kas uzrāda visaugstākos sasniegumus.
To skolēnu, kuri spēj atrisināt tikai visvienkāršākos uzdevumus, mums toties ir mazāk nekā OECD vidēji. Kad valstis ranžē pēc šiem rādītājiem, mēs esam diezgan augstu, tāpat kā Igaunija. Jāsecina, ka vidēji mūsu skolu sistēma spēj kompensēt nelabvēlīgo sociālekonomisko ietekmi uz skolēnu sasniegumiem. Pēc šī rādītāja pēdējo gadu laikā esam pat nedaudz pavirzījušies uz augšu.
Tomēr ģimenes sociālekonomiskā stāvokļa ietekme uz skolēnu sasniegumiem, protams, nav pilnībā novērsta arī Latvijā. Piemēram, tas, ka sasniegumi vidēji ir viszemākie lauku skolās, seko pilsētu skolas un tad Rīga korelē ar ģimeņu ienākumiem, kas arī laukos ir viszemākie, bet Rīgā – visaugstākie.
Sasniegumu plaisa starp laukiem un Rīgu pieaug, un viens no cēloņiem ir tieši sociālekonomiskā nevienlīdzība. Savukārt nodrošinājums skolās, piemēram, ar datoriem, laukos ir labāks nekā pilsētā, ja ņem vērā skolēnu un datoru skaita proporciju. Saskaņā ar datiem, kas gūti skolu direktoru aptaujā, laukos arī mazāk nekā pilsētā jūtams skolotāju trūkums.
Tas, ka skolās ir datori, nenozīmē, ka tos tur jēgpilni izmanto.
Jā, vērts pētīt, vai skolotāji māk pilnvērtīgi strādāt ar šīm tehnoloģijām. PISA ir ceļā uz to, lai meklētu atbildes arī uz šādiem jautājumiem. Pagaidām pētījums pat neiekļauj skolotāju aptauju.
Pētīšanas vērts ir arī fakts, ka skolēniem, kas 9. klasē mācās pamatskolās, ir zemāki sasniegumi nekā tiem, kas šajā pašā klasē mācās skolā, kur ir arī vidusskolas klases.
Lai pilnvērtīgi atbildētu uz šādiem jautājumiem, būtu vajadzīgi arī lieli izglītības politikas pētījumi.
Vai skolām ir tiesības atteikties no dalības PISA pētījumā?
Jā, Latvijā tādas tiesības ir. Igaunijā, piemēram, nav.
OECD, manā ieskatā, ir pati politkorektākā organizācija. Vai piespiest skolas piedalīties pētījumā vai ne, tas ir atstāts dalībvalstu ziņā. Latvijā daļa skolu atsakās. Lai pētījums būtu uzticams, nedrīkst atteikties vairāk nekā 15 procenti skolu. Ir valstis, kur atsakās vairāk, tad kopējā tabulā tām klāt ir zvaigznīte un atruna, ka nav piedalījies pietiekams skaits skolu. Latvijā tādas situācijas nav bijis, lai gan dažkārt pētniekiem jāpieliek lielas pūles, lai pierunātu skolas piedalīties pētījumā.
Jūs uzsvērāt sasniegumu plaisu starp lauku un pilsētu skolām. Izglītības un zinātnes ministrijā kā iemeslu, kāpēc Igaunijā saskaņā ar PISA pētījumu šobrīd ir labāka izglītība, min to, ka kaimiņi intensīvi kārtojuši skolu tīklu, kamēr Latvijā tas nav izdarīts. Taču, kā atzināt, igauņi skolu slēgšanu neuzsver kā veiksmes atslēgu. Bet ko par nepieciešamību sakārtot skolu tīklu sakāt jūs kā izglītības pētnieks?
Visas lauku skolas nav sliktas – starp to rezultātiem ir milzīga izkliede. Ir gan sliktas, gan ļoti labas. Nevar teikt, ka skola jāslēdz tikai tāpēc, ka tā ir laukos un maza. Varbūt pēc ekonomiskiem rādītājiem tā tiešām nav izdevīga, tomēr kvalitāte arī ir jāņem vērā. Ir valsts ģimnāzijas, kuru skolēnu sasniegumi ir pat zemāki nekā lielākajā daļā lauku skolu. Jā, vidēji laukos ir zemāks līmenis, tomēr visas pār vienu kārti nevar mest.
Tomēr skolu tīklu ir nepieciešams sakārtot. Tas rakstīts jau vairāku valdību darbības dokumentos, bet tagad par to vairāk runā. Dievs dod, ka ne tikai runās. Kaut kādā ziņā skolu sakārtošanas process jau notiek, bet tam vajadzētu tomēr būt sistemātiskākam.
Taču no kaimiņiem varam pamācīties arī ko citu: igauņos es redzu lielāku pragmatismu. Igauņi ir gatavi modernizēt savu izglītības sistēmu, tomēr viņi māk optimāli apvienot klasisku pieeju ar jaunām lietām. Skolā, kurā biju, direktore sacīja: “Mūsu skolotāji pamatā tomēr joprojām vairāk mīl krītu un tāfeli nekā tehnoloģijas. Protams, mums visiem ir datori, taču neatsakāmies no tā, kas bijis derīgs līdz šim.” Tomēr nav jau tā, ka igauņu skolās tehnoloģijas neienāk. Skolēni apgūst programmēšanu un robotiku. Paši veido robotus un tad programmē to darbošanos.
Starp citu, PISA testā vislabākie rezultāti matemātikā ir tiem skolēniem, kuri anketā ierakstījuši, ka matemātikas stundā datorus neizmanto nemaz. Izpētīts arī, ka intensīviem valsts ieguldījumiem informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) jomā nav saistības ar sasniegumu uzlabošanos PISA testā.
Latvijā patlaban norit darbs pie jaunā, kompetencēs balstītā, izglītības satura. Skolēnus mācīšot tā, lai attīstītu viņos spēju domāt, pielietot iegūtās zināšanas dažādās situācijās, uz ko faktiski arī vērsti PISA testi. Vai ir pamats cerēt, ka tad, kad tas būs stājies spēkā un kādu laiku darbojies, arī Latvijas skolēnu sasniegumi PISA testā uzlabosies?
Ir pamats cerēt un ir jācer. Ja paraugāmies uz pētījuma datiem pēdējos desmit gados, Latvijas skolēnu sasniegumi nekrītas, bet arī neuzlabojas. Pirmajos PISA ciklos vēl pirms desmit gadiem 1998. – 2007. gadā Latvijas skolēnu sasniegumi uzlabojās. Kas interesanti: 1998. gadā arī stājās spēkā jaunais izglītības saturs un standarts, arī tad plānoja ieviest tā saukto starppriekšmetu kompetenci.
To, ka jābūt saiknei starp tēmām, ko māca dažādos mācību priekšmetos, jaunā satura izstrādātāji saka arī tagad. Tātad to gribēja ieviest jau pirms 20 gadiem, bet tomēr neieviesa?
Nevar teikt, ka pavisam neieviesa. Tomēr izglītības satura attīstība notiek nepārtraukti. Nebūs jau tā, ka jaunais saturs būs kaut kāda robežšķirtne, pēc kura nekas vairs nebūs tā, kā agrāk. Galvenais ieguvums varētu būt tas, ka, ieviešot jauno saturu, tiks sakustinātas skolotāju masas. Ir skolotāji, kuri jau tagad izmanto modernas mācību metodes, taču to nedara visi. Svarīgi, lai jaunais saturs “aiziet” uz skolotāju ikdienas darbu, uz mācību līdzekļiem, uz novērtēšanas sistēmu, diagnosticējošajiem darbiem. Diemžēl, kamēr sakārtoja visus dokumentus struktūrfondu atbalstam jaunā satura izstrādei, pagāja vairāk laika, nekā tagad atlicis paša satura izstrādei.
Kad jaunos skolotājus apmācīs strādāt ar jauno izglītības saturu?
Būs jādomā, kā mainīt studiju programmas, taču arī tagad studiju programmas visu laiku attīstās. Nav jau tā, ka jaunajiem pedagogiem māca tikai runāt, stāvot pie tāfeles, uzdot un atprasīt.
Izglītības un zinātnes ministrija grib likvidēt Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmiju, pievienojot to Latvijas Universitātei. Vai LU izskolotie pedagogi strādā labāk nekā RPIVA lolojumi? Vai šāds solis uzlabos jauno skolotāju apmācību?
Es nevaru atbildēt, kur tiek sagatavoti labāki jaunie skolotāji. Nav veikta analīze, lai izdarītu kādus secinājumus. Pašnovērtējuma ziņojumos pirms akreditācijas visi sevi apraksta skaisti un stāsta, ka teju visi absolventi strādā profesijā. Tāpēc ir labi, ka tiks ieviests absolventu reģistrs. Attiecībā uz skolotāju nodarbinātību gan tieši ministrijai vajadzētu būt visprecīzākajiem datiem: viņi taču var salīdzināt absolventu personas kodus ar skolās strādājošo skolotāju personu kodiem. Taču šos datus ministrija augstskolām neatklāj: saka, ka jāaizsargā personas dati.
Bet es piekrītu IZM nostājai, ka resursus vajag konsolidēt. Ir skolotāju izglītības programmas, kas abās augstskolās ir paralēlas un pasniedzēji tikai “pārskrien” starp abām augstskolām. Tās tiešām jāapvieno. Reformas rezultātā neapšaubāmi būs jāmainās arī LU. Domāju, ka abu augstskolu mācībspēkiem nebūs problēmu sastrādāties.
Starp citu, ar igauņu kolēģiem runāju arī par skolotāju izglītības programmām. Arī tās pēdējos gados Igaunijā ir būtiski mainītas. Mainīta pieeja pedagoģiskajai praksei. Bieži dzird, ka Latvijā pedagoģijas studentiem neesot pietiekami daudz prakses. Patiesībā prakses stundu skaits ir pietiekams – vidējais pasaulē, ja ne vēl vairāk –, taču, iespējams, tās labāk jāizmanto. Šobrīd ir tā, ka sākumā prakse izpaužas tikai kā stundu vērošana, un reāli stundas jaunie skolotāji vada tikai vecākajos kursos, bet tad viņi dažreiz paliek vieni, nav pieredzējušāku kolēģu vai pasniedzēju atbalsta, jo prakses laikā nodarbību augstskolā vairs nav. Savukārt Tartu universitātē prakse rit paralēli studijām un profesori dod topošajiem skolotājiem uzdevumus, kas prakses laikā jāpaveic. Profesori arī ierodas skolā, lai redzētu, kā studentiem skolā veicas. Tas gan ļoti palielina mācībspēku noslodzi, taču igauņi atzinuši, ka šāds prakses veids ir jēgpilnāks. Jāapspriež ar kolēģiem, ko varam pārņemt no igauņu pieredzes.
Pārsteidz tas – kaut arī skolotāju trūkst (visur redzami sludinājumi, ka meklē pedagogus), tomēr ministrija samazina studiju vietu skaitu topošajiem pedagogiem.
Ministrija grib turpināt palielināt studiju vietu skaitu tā saucamajos STEM (zinātņu, tehnoloģiju, inženierzinātņu un matemātikas) virzienos un to dara uz citu studiju virzienu rēķina. Diemžēl tādējādi tiek samazināts studiju vietu skaits arī tiem skolotājiem, kuri vēlāk skolās varētu mācīt STEM priekšmetus.
Jā, skolotāju trūkums kļūst aizvien lielāks. To jūtam arī fakultātē: zvana skolu direktori, kas meklē skolotājus, pie ziņojumu dēļa ir daudz vakanču sludinājumu. Gan skolu direktori, gan izglītības pārvalžu vadītāji saka: ko jūs tur fakultātē darāt, kāpēc mums trūkst skolotāju. Tāpēc jāsecina, ka IZM apgalvojums, ka valstī ir skolotāju pārprodukcija, nav pamatots. Izskatās, ka samazināt budžeta vietu skaitu grasās bez jebkādas analīzes, piemēram, par to, kurās mācību priekšmetu grupās tad trūkst skolotāju un kurās varbūt arī ir pārprodukcija.
Bet, atgriežoties pie tā, ko varam mācīties no kaimiņiem, jāsaka, ka igauņi intensīvi kārtojuši arī augstskolu tīklu. Bija 48, nu ir 21. Augstskolu skaits tika samazināts caur stingru akreditāciju, caur ko varēja tikt klāt arī privātajām augstskolām. OECD eksperti arī par Latviju ir teikuši, ka augstskolu tīkls pie mums ir pārāk sadrumstalots. Kaut vai tāpēc, ka katra nopietna ministrija uzskata, ka tai pienākas arī “sava” augstskola. Augstskolas sadalītas starp sešām ministrijām. Tāpēc arī IZM būtībā ir saistītas rokas: tā nevar pilnvērtīgi kārtot augstskolu tīklu. Taču sadrumstalotības dēļ augstskolām kļūst grūti noturēt studiju kvalitāti. Domāju, ka tā slīd uz leju. Arī zemo pasniedzēju algu un pustukšo studentu grupu dēļ. Nauda seko līdzi studentam: maz studentu, maz naudas. Lielās universitātes studentu trūkumu spēj kaut cik kompensēt ar zinātnes attīstības projektiem, bet citiem nav tādu iespēju.
Pētījums uzrāda viduvējus rezultātus
PISA ir Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) starptautiskā skolēnu novērtēšanas programma, kuras ietvaros 72 valstu 15 gadus veci skolēni pilda vienādus uzdevumus matemātikā, dabaszinībās un lasītprasmē.
Latvijas skolēni šajā pētījumā uzrādīja viduvējus rezultātus gan starp OECD valstīm, gan visām PISA programmas dalībvalstīm. Tikmēr Igaunijas skolēni bija vieni no labākajiem. Mūsu skolēnu sasniegumi dabaszinātnēs kopumā Latviju ierindoja 31. vietā, bet Igaunijas skolēnu zināšanas valsti ierindojušas trešajā vietā, Lietuva – 36. vietā. Lasīšanā Latvija ir 29. vietā, Igaunija – 6. vietā. Liela vidēji sasniegtā rezultāta starpība starp Latvijas un Igaunijas skolēnu sasniegumiem ir arī matemātikas kompetencē – Latvija ir 34. vietā, Igaunija – 9. vietā, Lietuva – 36. vietā.
Andris Kangro: “Sasniegumu plaisa starp laukiem un Rīgu pieaug, un viens no cēloņiem ir tieši sociālekonomiskā nevienlīdzība. Savukārt nodrošinājums skolās, piemēram, ar datoriem, laukos ir labāks nekā pilsētā, ja ņem vērā skolēnu un datoru skaita proporciju.”
