Šos desmit gadus izglītības nozari stūrējuši astoņi ministri: katrs nācis ar ko jaunu, reformām vai «nereformām», taču kopējs visiem viņiem bijis viens - skolas tiek slēgtas arvien pieaugošā progresijā.
Bet par mazo skolu saglabāšanu un programmu vairs netiek i runāts, īstai izglītības kvalitātei tām neesot vajadzīgās sinerģijas. Rezultāts: lauki kļūst aizvien tukšāki, pamestās skolu ēkas pārvēršas par pansionātiem, sociālajiem dzīvokļiem, ražotnēm, bet sliktākajā gadījumā - tās lēnām saēd laika zobs.
Programma iegulst plauktā
Valsts politika ir novedusi pie tā, ka no Latvijas aizplūst cilvēki. Ir aprēķini, kas rāda: vidēji dienā 52 šīs valsts iedzīvotāji dodas projām uz ārzemēm. Arī demogrāfiskie skaitļi nekāpj, un patiesībā ik gadu izmirst teju viena mazpilsēta. Visvājākais posms tajā visā izrādās Latvijas lauki, tie iztukšojas visstraujāk. Daudzviet palikusi vien trešā daļa iedzīvotāju no tā, kas bija pirms Otrā pasaules kara. Notiekošos procesus rāda arī skolu tīkls, kas ik gadu sarūk, jo katrai pašvaldībai ir sava sarkanā līnija, cik ilgi tā bez valsts atbalsta spēj uzturēt mazu skolu. Savulaik gan Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) izstrādāja mazo skolu programmu, taču nu tā, visticamāk, aizmirsta guļ kādā plauktā. Jo ministri šajos gados tik strauji mainījušies, ka nu jau veltīgi meklēt, kāpēc tā palika pusratā. Mazo skolu darba grupas vadītāja Aija Tūna toreiz (2012. gadā), kad šis plāns tapa, uzsvēra, ka skolas slēgšana ir pēdējais scenārijs, kas jāizvēlas, un atgādināja, kādas sekas bija 90. gados notikušajai nepārdomātajai bērnudārzu masveida slēgšanai.
Taču šobrīd IZM uzņēmusi šādu vadlīniju: mazo skolu (tādu, kur skolēnu skaits ir zem simta, ir 12 procenti) ir par daudz, tās jāoptimizē. Patlaban pēc IZM pasūtījuma top optimālā skolu tīkla kartējums, kura starpziņojumos jau tagad uzsvērts: jāsāk vispirms ar vidusskolu apcirpšanu, un tiek jau noteikts skolēnu minimuma slieksnis - 10. līdz 12. klasēs tie varētu būt kopumā 150 skolēnu (izņēmums varētu būt attālāki rajoni, kur līdz tuvākajai skolai būtu vairāk nekā 30 kilometru). Patiesībā no šobrīd esošajām vairāk nekā 300 vidusskolām Latvijā pietiktu ar 130, uzskata pētījuma autors Jānis Turlajs.
Kā paraugs tiek minēts Bauskas novada pašvaldības pirms kāda laika tapušais līdzīgs pētījums, kurā divas vidusskolas ir vien pašā Bauskā, bet apkārtnē paliek tikai dažas sākumskolas. Jo vēl līdz šim ir spēkā uzstādījums: sākumskola - pēc iespējas tuvāk mājai. Par mazskaitlīgajām un apvienotajām 7. līdz 9. klasēm pašreizējais ministrs Kārlis Šadurskis ir paudis: tāds aizvēsturisks modelis vairs nevarēs pastāvēt, liekot saprast, ka no tām nāksies atteikties. Ja nē - to panāks ar normatīvo aktu palīdzību. Ir arī izskanējusi informācija, ka arī sākumskolā mazāk par sešiem bērniem klasē jau nevajadzētu būt. Lai piespiestu pašvaldības optimizēt skolas, IZM sagatavojusi iespaidīgus grozījumus Izglītības likumā, kas varētu pamatīgi ietekmēt pašreizējo skolu tīklu.
Melnais 2009. gads
Jaunākā statistika ir šāda: pērn tika slēgtas 14, šogad - 16 izglītības iestādes. Tā kā šis bija pašvaldību vēlēšanu gads, liela daļa vietvaru neatļāvās slēgt skolas. Dažviet deputāti skaidri un gaiši pauduši: skolu tīkla optimizācijas jautājumus sāks cilāt pēc vēlēšanām. Ne viena vien vietvara pieļāvusi, ka jau nākamgad slēgto un reorganizēto skolu saraksts varētu būt krietni garāks. Vislielākais bums gan tika piedzīvots 2009. gadā: tad tika likvidētas 36 skolas, bet 68 reorganizētas (nereti zem šā vārda patiesībā slēpjas tā pati slēgšana). Tas notika pašvaldību administratīvi teritoriālās reformas un ministres Tatjanas Koķes laikā, kad 2010. gadā tika ieviests modelis «nauda seko skolēnam», kas krietni sarežģīja savstarpējos pašvaldību norēķinus un ir par pamatu vēl līdz šim brīdim nerimstošajai cīņai par katru skolas bērnu. Tas arī lēmis ne vienas vien mācību iestādes likteni, jo pēc šā principa ieviešanas saruka tās apmeklējušo blakus pašvaldību bērnu skaits.
Kā atcerējās Rēzeknes novada ilggadējā izglītības darba speciāliste Lilija Žukovska: toreiz novadā tika slēgtas astoņas skolas, un tas bijis patiešām smags periods, kas krietni pabojājis nervus gan pašvaldībai, gan pedagogiem, jo daudzi zaudējuši darbu. Vēl ilgi pēc tam nācies uzklausīt smagus pārmetumus par skolu slēgšanu. Patiesībā vecākiem un skolotājiem bija jādusmojas uz IZM, jo tā saskaitīja un piešķīra «tik daudz» naudas, ka pašvaldība ar grūtībām spēja uzturēt arī tās skolas, kuras izdevās saglābt. Arī no tām četrām, kas tika pārvērstas par citu skolu filiālēm (Liepu, Zarečnajas, Rikavas un Kruķu skolas), vienas vairs nav, arī par divu citu tālāku pastāvēšanu šobrīd īstas pārliecības nav. Patlaban Rēzeknes novadā ir septiņas pamatskolas, sešas vidusskolas un četras filiāles. Lai uz tām aizvestu skolēnus, izveidoti 48 autobusu maršruti, kas novadam kopumā izmaksā gadā aptuveni 521 000 eiro.
Slēdz arī Brigaderes pirmo skolu
Kad pašvaldības - agrāk vai vēlāk - tomēr izšķiras par izglītības iestādes likvidēšanu, slieksnis, kad tas notiek, ir gana atšķirīgs: Preiļu novada Priekuļu sākumskolā pagājušajā mācību gadā bija vien deviņi skolēni, otrā mazākajā - Jēkabpils novada Dunavas pamatskolā - 17. Bet lielākoties skola tiek turēta, kamēr tajā ir 30 līdz 40 skolēnu. Ir gan gadījumi, kad pašvaldība slēdz mācību iestādi arī ar vairāk nekā 100 bērniem, kā tas bija Sātiņu pamatskolas gadījumā. Vispirms to pārveidoja par sākumskolu, bet vēl pēc pāris gadiem tā beidza pastāvēt, kas nereti arī notiek ar sākumskolām, jo vecāko klašu bērni «paņem līdzi» jaunākos brāļus un māsas, līdz ar to skola iztukšojas vēl straujāk. Tā tas notika arī ar Tērvetes novada Bukaišu sākumskolu, kura pirms dažiem gadiem kļuva par Augstkalnes vidusskolas filiāli. Šogad to nācās slēgt, jo ar 17 bērniem nevarēja izveidot pat apvienotās klases. Patlaban tur tiek saglabāts interneta punkts un «zaļā klase», kur pāris telpās darbosies vides pulciņš. Protams, ēka ir liela, tās uzturēšana nemaksā lēti, bet ko vietvarai darīt ar muižas namu, šobrīd atbildes nav arī Tērvetes novada izglītības darba speciālistei Initai Rozei.
Šajā pašā novadā 2014. gadā durvis aizvēra arī Tērvetes pamatskola, kurā savulaik skolas gaitas uzsāka ievērojamā latviešu rakstniece Anna Brigadere. Ēku pārdeva uzņēmējam par 51 000 eiro, kurš tur bija plānojis ierīkot viesu namu. Diemžēl ieceres neīstenojās, un, lai gan jaunais īpašnieks turpina ēku uzturēt (arī skolas muzejs saglabāts pāris telpās, tāpēc tur ik pa laikam iegriežas ekskursanti) un cer piesaistīt Eiropas naudu nama rekonstrukcijai, īstas skaidrības par bijušās skolas nākotni nav.
Arī jaunlatviešu kustības aizsācēja Andreja Spāģa vārdā nosauktā Dunalkas skola Durbes novadā ir «uz robežas» - tur mācās aptuveni 50 bērnu, bet pērn skolas vārds izskanēja skaļāk, jo to beidza tikai viena skolniece. Durbes novads ir viens no tipiskākajiem piemēriem skolu izmiršanā: palikušas vairs divas skolas - iepriekšminētā Dunalkas pamatskola un Ata Kronvalda vārdā nodēvētā Durbes vidusskola, kas šogad jau kļuvusi par pamatskolu. Divas citas skolas - Rāvas un Vecpils - nu jau vairākus gadus slēgtas, un tur darbojas interešu centrs.
Līdzīga situācija ir arī Rucavas novadā, kur izdzīvojušas tikai Rucavas un Sikšņu pamatskolas, kur bērnu skaits turas robežās starp 50 un 70. Ar ministra Kārļā Šadurska vārdu rucaviešiem saistās ne tās labākās atmiņas, jo pirmajā viņa ministrēšanas laikā (2002-2004) Rucavas vidusskola pārtapa par pamatskolu, jo IZM bija uzstādījums: vidusskolas posmā katrā klasē jānodrošina vismaz 15 skolēnu. Rucavā šajos rāmjos neiekļāvās, tāpēc statusu nācās zaudēt. Nu izskatās, ka varot pazaudēt arī pamatskolas statusu, ja tiks ieviests minimālais skolēnu skaits arī 7. līdz 9. klasēs, savas bažas neslēpa bijusī novada domes priekšsēdētāja Irēna Šusta.
Pārtop par «socmājām» un pansionātiem
Pašvaldības atzīst, ka skolu ēku tālākais izmantojums liek krietni palauzīt galvu. Kā pieredze rāda, tās lielākoties paliek uz vietvaru pleciem, jo uzņēmējus maz interesē tik lielas ēkas. Ir gan arī izņēmumi. Piemēram, pirms trim gadiem slēgtajā Viļakas novada Mežvidu pamatskolā pašlaik darbojas šūšanas cehs. Šī «gaismas pils» tika celta Ulmaņlaikos lauku vidū, jo zemnieku bērniem bija vajadzīga skola. Pēdējā tās pastāvēšanas gadā tur zinības apguva vien 26 bērni. Ne tik labs liktenis bijis tā paša novada Kupravas pamatskolai. Tā savulaik būvēta 600 bērniem (Kupravā bija drenu cauruļu ražotne, kuru 90. gadu sākumā slēdza), pēdējā mācību gadā tajā bija vien 15 skolēnu. Jau tolaik bija skaidrs, ka vismazākajam Latvijas pagastam tik milzīga ēka nebūs vajadzīga. Ja nu vienīgi sporta zāli varēšot izmantot, jo iedzīvotāju vairākums devies prom uz lielākām Latvijas pilsētām vai ārzemēm, atstājot Kupravu teju vai izmirušu. Latgalē vispār aina nepavisam nav optimistiska. To apliecināja arī Daugavpils novada izpilddirektora vietnieks Aleksandrs Aizbalts: tagad vietvara lauzot galvu par bijušo Tabores skolu, kas bija iekārtota vecā muižas ēkā. Pagasts patlaban izmanto tikai zāli. Iespējams, ka izdosies šo ēku privatizēt, kā to izdevies izdarīt ar Kalniešu pamatskolu Krāslavas novadā.
Skrudalienas skola, kas celta 1934. gadā, vismaz nestāv tukša, jo tur ir arī bibliotēka, sociālais centrs, bērnudārza grupiņa. Aleksandrs Aizbalts uzsvēra: skatoties uz demogrāfijas rādītājiem un iedzīvotāju kritumu Latgales pusē, ir skaidrs - jau tuvākajos gados slēgtajām skolām pievienosies vēl vairākas, jo bērnu tajās kļūst arvien mazāk un mazāk. Vārdā nesaukšot, bet dažas jau «sarakstā ir iekšā». «Ko darīsim ar tām, arī nezinu, jo visās taču nesaliksim pansionātus un sociālos centrus. Sociālos dzīvokļus noteiktam kontingentam - arī ne. Uzņēmējus šādas ēkas arī maz interesē. Tie grib mazākas. Lūk, vienu bijušo kantora ēku tikko pārbūvējām - tur būs šūšanas cehs,» skaidroja Aleksandrs Aizbalts.
Gulbenes novada pašvaldība var uzelpot vieglāk: pēdējos gados slēgtās skolas - Daukstes, Ozolkalna, Siltāju - nestāv tukšas. Līdzīgi kā daudzviet - pārtapušas par sociālajām mājām un pansionātu. Tiesa, vietvarai nācies ieguldīt ievērojamus līdzekļus, lai piemērotu namus jaunajām funkcijām, piemēram, lai ierīkotu liftus. Šogad izdevies vēl viens labs darījums: pārdot bijušo Stradu skolu, kura likvidēta jau pirms septiņiem gadiem. Ko jaunais īpašnieks ar ēku domā darīt, gan nav zināms.
Ventspils novadā problēmas sagādā Zlēku pamatskolas tukšais nams. Vietvarai ideju, ko ar to darīt, pašlaik nav. Labi, ka netālu ir bērnudārzs, tāpēc tā darbinieki pieskata, lai slēgtajā namā neklīstu nevēlami ciemiņi, klāstīja Ventspils novada domes izpilddirektors Dainis Valdmanis. It kā vieta esot laba, lai gan gabalu nost no apdzīvotas vietas, bet ēkā, kurā ir krāsns apkure, gan nāktos krietni ieguldīt, ja tai atrastos pircējs. Priecējot, ka Jūrkalnes skolu izdevies «apdzīvot» - tajā ir pansionāts, ko apsaimnieko nevalstiska organizācija. Pašvaldība nav prasījusi pat īres maksu, lai tikai nams nepaliktu bez uzraudzības.
Ministri
Kārlis Šadurskis pirmajā ministra pilnvaru laikā ieviesa valodas reformu krievu skolās. Tagad «palaida» jauno pedagogu algu modeli, sešgadīgos - 1. klasē, skolu tīkla optimizāciju. Saukts par Melno Kārli, jo inspirējis virkni grozījumu Izglītības likumā, kas radījuši sabiedrības neapmierinātību.
Ina Druviete, būdama ministra amatā, aktīvi pievērsās valsts valodas lomas palielināšanai mazākumtautību skolās.
Roberts Ķīlis veica reformas augstākajā izglītībā - augstskolu konsolidāciju, studiju programmu samazināšanu, un tas bija par iemeslu viņa demisijai.
Tatjanas Koķes ministra pilnvaru laikā pedagogu algu samazinājums teju uz pusi (krīzes dēļ) noveda pie pedagogu protestiem. Viņas laikā tika ieviests princips «Nauda seko skolēnam».
Piezīme
Izglītības nozari kopš neatkarības atjaunošanas ministra amatā (vai aizvietojot) kopumā kūrējuši: Andris Piebalgs, Jānis Vaivads, Jānis Dripe, Jānis Gaigals, Māris Grīnblats, Juris Celmiņš, Vladimirs Makarovs, Silva Golde, Andris Šķēle, Māris Vītols, Kārlis Greiškalns, Kārlis Šadurskis, Juris Radzevičs, Ina Druviete, Baiba Rivža, Tatjana Koķe, Rolands Broks, Roberts Ķīlis, Rihards Kozlovskis, Vjačeslavs Dombrovskis, Mārīte Seile.
Aisma Orupe