Vecāki, bankas eksperti, ierēdņi norūpējušies par izglītības kvalitāti, pedagogi par darba apstākļiem un pārmērīgo profesionālā darba regulējumu, izglītības profesionāļu pilsoniski aktīvā daļa – par labas pārvaldības trūkumu un pārmaiņu ieviešanas necaurspīdīgumu. Ikviens stāv savā konkrētā pozīcijā un aiz skaitļiem, aizvainojuma, paštaisnības nespēj saskatīt tos, kādēļ šīs pārmaiņas tik ļoti nepieciešamas, – bērnus, jauniešus, visbeidzot (nedaudz ar patosu) mūsu pašu nākotni.
Manas paaudzes un arī jaunāku paaudžu vecumdienu kvalitāte ir to rokās, kas šodien sēž skolas solā vai tikai šobrīd sāk skolas gaitas. Kādus mēs vēlamies redzēt nākotnes lēmējus par mūsu dzīvi: paklausīgus izpildītājus (līdz ar to viegli apmācāmus, manipulējamus)? Radošus, uzņēmīgus, izlēmīgus (līdz ar to reizēm ļoti kaitinošus mācību procesā)? Globalizācijas un tehnoloģiju straujās attīstības radītie izaicinājumi nosaka pārmaiņu nepieciešamību.
Ierosinātās pārmaiņas
Šeit piedāvātās pārdomas ir ierobežotas ierosināto satura pārmaiņu kontekstā, un tikai netieši skar arī pārējās – sistēmas labas pārvaldes jautājumus, skolu tīkla sakārtošanu, vides maiņu u. c. Projekta “Kompetenču pieeja mācību saturā” piedāvātie satura organizācijas un īstenošanas principi vienlaicīgi ir gan inovācija, gan jau labi aizmirsts iepriekšējo pārmaiņu atgādinājums. Atgādinājums, jo taisnība tiem, kas saka, ka “mēs jau to visu zinām”.
Patiesi, jau kopš 90. gadu vidus ar zināmu regularitāti ir ierosināti tādi pārmaiņu principi kā skolēnu centrētas mācības, vērtēšana attīstībai, formatīvās vērtēšanas un atgriezeniskās saites lietojums snieguma uzlabošanai, bilingvālas mācības, visas skolas pieeja un skolotāju sadarbība, satura integrācija u. c. Jautājums tiem, kas apgalvo, ka visu jau zina (reizēm izskan, ka arī dara): kāpēc tad mūsu skolās joprojām šie principi nedarbojas? Es nevēlos vispārināt, jo jau šobrīd Latvijā ir skolas, kas īsteno šos principus. Ja tie darbotos, tad nebūtu tik daudz iebildumu pret pārmaiņām publiskajā telpā no pašu pedagogu vidus. Jo, ja pārmaiņas jau notikušas, kāpēc iebilst pret to, kas palīdz legalizēt jau notikušu faktu?
Vēl tālajā 2004. gadā līdz katrai skolai nonāca Izglītības sistēmas attīstības projekta izstrādāti un aprobēti atbalsta materiāli, kuri nereti tika nolikti kādu grāmatplauktu izdaiļošanai, nevis lietošanai. Ja jau mēs visu zinām, kāpēc mēs savas zināšanas neliekam lietā, nelietojam? Zināšanas no kompetences jeb šobrīd lietotā latviskojuma – lietpratības – ar to arī atšķiras: ne tikai zināt, bet arī GRIBĒT lietot un, visbeidzot, DARĪT. Diemžēl jau šobrīd nākas dzirdēt no pilota skolu dalībniekiem, ka mācībās nākas sēdēt blakus kolēģiem, kas ļoti mērķtiecīgi mācību laikā GRIB draudzēties tikai ar savu viedtālruni, visu jau ZINA un DARĪT pat netaisās. Jo līdz šim princips – nereaģēsim uz jaunajām prasībām, pagaidīsim pāris gadus un viss būs atkal vecajās sliedēs – diemžēl darbojas, kas neliecina par labu pārvaldību izglītības sistēmā. Un šis nav stāsts par skolu, tās vadību un pedagogiem vien.
Vai mēs kā sabiedrība – vecāki (bezatzīmju sistēmu un formatīvās vērtēšanas attīstību atcēla vecāku spiediena dēļ), izglītības sistēmas pārvaldītāji (jau tagad dzirdamas balsis pārvaldes institūciju gaiteņos, ka tā rotaļāšanās nu gan neiederas pamatskolas līmenī), plašākā sabiedrība (“kad mēs mācījāmies, viss bija labi, tagad tikai tāda muļķošanās”), ignorējot faktu, ka dzīvojam 21. gadsimta otrās dekādes noslēgumā, – vēlamies pārmaiņas izglītībā? Un, ja mēs nevēlamies, tad nekas nevar notikt. Ja paši nespējam, negribam un neizmantojam iespēju piedalīties jaunā satura izstrādē, tad vismaz netraucēsim tiem nedaudzajiem pārmaiņu rosinātājiem/arhitektiem/ieviesējiem ar saviem emocionālajiem viedokļiem. Jo racionāli argumenti, kāpēc pārmaiņas nav nepieciešamas, nav dzirdēti.
Iespējams, negatīvā nostāja “pret” ir dabisks aizsargmehānisms, lai nebūtu jāizkāpj no savas komforta zonas? Nu jau desmit gadus sens pētījums, iespējams, atklāj tās kļūdas, ko esam izdarījuši un kuras labojot varētu nostāties blakus Igaunijai un Somijai izglītības kvalitātes salīdzinošajos vērtējumos. No datiem izriet, ka starta pozīcijā esam bijuši priekšā Igaunijai un mums bija iespēja sekot Somijas paraugam pēctecīgi piešķirt lielāku autonomiju skolām un skolotājiem.
Neraugoties uz to, jau 2008. gadā iezīmējas tendence palielināt kontroli un prasības skolotājiem, nepalielinot viņu autonomiju. Bijām nogājuši 15 gadus no labām starta pozīcijām, nevis stiprinot skolu un skolotāju autonomiju, padarot viņus līdzdalīgus un līdzatbildīgus par mācībām un skolu, bet gan esam stiprinājuši kontroles mehānismus, paralizējot skolotāju vēlmi piedalīties pārmaiņu procesos. Jo pārmaiņas paredz arī pieļautas kļūdas (nekļūdās tas, kurš nedara neko). Ja par katru kļūdu tiekam noniecināti un sodīti, tad, lai izvairītos no negatīviem ārējiem stimuliem, sastingstam un cenšamies nekustēties vispār.
Ko darīt?
Nu jau kādu laiku pieejams jaunais izglītības satura standarta melnraksts. Neviens melnraksts nepretendē uz pilnību. Ikviens, kas kaut ko ir radījis, zina, ka pilnveidošana dažkārt ir laikietilpīgāka nekā pati radīšana. Astoņu mēnešu laikā (kāpēc tik īsā laikā, būtu atsevišķa raksta cienīgs jautājums) ievērojams skaits dažādu disciplīnu profesionāļu – praktiķi un teorētiķi, liberālāki un konservatīvāki – domāja, diskutēja, mācījās, radīja, laboja, laboja, laboja… Iespēja pieteikties un piedalīties bija ikvienam, arī šī brīža karstākajiem kritiķiem.
Paldies visiem, ar ko bija iespēja strādāt kopā! Mēs esam paveikuši nozīmīgu darbu! Samazinājuši satura apjomu, skolēna darbība ir centrā, caurviju kompetences kā 21. gadsimta nozīmīgas prasmes ir integrētas saturā. Lai gan laika bija par maz, it īpaši refleksijām par paveikto, darbs, manuprāt, ir ļoti labi paveikts, uz 8, ja nu kādam nepieciešama atzīme. Tagad gan mums pašiem, gan vecākiem, kas jūtas kompetenti, gan ierēdņiem, kas parasti zina labāk, gan sabiedrībai kopumā ir iespēja gada laikā konstruktīvu priekšlikumu veidā noslīpēt šo melnrakstu līdz pilnībai. Nevis izteikt emocionālus viedokļus, bet atrotīt piedurknes un ķerties pie konstruktīvu un konkrētu priekšlikumu radīšanas.
Mēs esam pazaudējuši 20 gadus, lai varētu stāvēt blakus Igaunijai, Somijai izglītības kvalitātes ziņā. Izšķiršanās par rīcības modeli ir mūsu ziņā:
- veiksim ātras un revolucionāras pārmaiņas, bez apzinātas pārmaiņu nepieciešamības īstenotāju prātos (Valsts Bankas piedāvātais risinājums);
- saņemsimies drosmi un izkāpsim no savas komforta zonas un vismaz pamēģināsim šoreiz darīt kaut ko citādi nekā iepriekš, pat ja mēs jau visu zinām;
- beidzot sāksim strādāt visi kopā, lai pārmaiņas notiktu ne tikai skolās un skolotāju prātos, bet arī vecāku, izglītības sistēmas pārvaldes, citu ieinteresēto pušu prātos. Pamainīsim perspektīvas. Nodemonstrēsim mūsu bērniem un jauniešiem, ka sadarbība un līdzdalība nav vien standartā ierakstīta caurviju kompetence, bet arī reāla darbība, no kā mācīties. Ja mēs visi kopā spēsim paveikt šo, tad, iespējams, pārmaiņas tomēr beidzot notiks.
Laima Geikina, Latvijas Universitātes profesore.
Lasītāju komentāri:
