Līdz būs pabeigta skolas ēkas renovācija, skolēniem un pedagogiem tam jāpielāgojas. Taču tas nav iemesls vecākiem žēloties, jo izglītības iestādē strādā izcili pedagogi, un Agnese ir viena no viņiem. Viņai izdodas iedegt ķīmijas dzirkstelīti bērnos un radīt izpratni, kāpēc konkrētās prasmes un zināšanas viņiem ir nepieciešamas.
Skolā Agnese strādā jau 13 gadu, bet no malas to būtu grūti pateikt – viņa izskatās ļoti jauna. Pati smej, ka nereti saplūst ar skolēnu masām un svešinieks no malas nemaz nezina, kurš klasē jāuzrunā kā skolotājs. Šonedēļ kāds fotogrāfs ilgi skatījies pāri klasei nesaprašanā. Agnese lielāku uzmanību izpelnījusies saņemtās atzinības dēļ. Nesen Latvijas Universitātē (LU) viņai pasniegta Ekselences balva. Turklāt, meklējot viņas vārdu tīmekļa plašumos, ne reizi vien var lasīt, ka viņa ir viena no labākajām ķīmijas skolotājām Latvijā. Pati gan viņa par sevi tā nesaka, bet viņas vietā runā darbi un tas, kā viņu uztver skolēni.
Skolas direktore Inese Bandeniece piebilst, ka tādu cieņu, kāda skolēniem ir pret Agnesi, izjūt retais. Jauniešiem ir būtiski, ka Agneses stundas ir mūsdienīgas un aktīvas, taču skolotāja pati norāda, ka tas nenozīmē, ka tās ir pārbāztas ar tehnoloģijām vai tikai izklaidēm un eksperimentiem – skolēniem ir svarīgi, lai viss, kas notiek mācību stundā, būtu jēgpilni.
Atgriezās savā skolā
Skolotājas profesiju Agnese neizvēlējās uzreiz. Augstskolā viņa mācījās ķīmiju, taču pēc tam saprata, ka neredz sevi zinātnē. Ceļš aizvedis uz LU, kur iegūta pedagoga kvalikācija. Agnese pieļauj, ka tas savā ziņā bijis nejauši, jo tolaik bija nepieciešams darbs. Atnākusi uz skolu, ko pati bija pabeigusi, un sākusi strādāt. Kā pati saka, tad jau lēnām viss aizgājis. Sākumā gan kāds no pieredzējušajiem kolēģiem uz viņu skatījies ar neizpratni: "Ko tu šeit dari? Mūc no šejienes!" Tagad viņa atzīst, ka dažreiz pati šādi uzlūko jaunos, jo darbs nav viegls un no malas nekad neviens nesapratīs, piemēram, cik daudz laika nepieciešams, lai sagatavotos stundām. Tāpēc sajust vīpsnāšanu, ka skolotājs strādā līdz trijiem dienā un vasarā divus mēnešus neko nedara, ir grūti.
Sajūta, ka sabiedrībā skolotāja darbu nenovērtē, ir vissāpīgākā, bet brīdī, kad nāk bērni, dāvina ziedus un saka paldies, gandarījums par padarīto darbu atgriežas. Agnese savu skolotājas lomu redz kā misiju palīdzēt citiem sasniegt viņu mērķus. Skolēni tā arī sakot: es vēlos būt ārsts, palīdziet man līdz tam nonākt. "Tad es saprotu, cik daudz šim bērnam ir jādara, cik man daudz darba ir jāiegulda, lai viņš varētu sasniegt savu mērķi," saka skolotāja.
Ķīmijas guru
Skolas direktore uzskata, ka Agnesei ir spēja bērnos iedegt ķīmijas dzirkstelīti. Šo jomu viņa pati gan izvēlējās, jo ķīmija skolas laikā nepadevās. "Kāpēc man jāmācās tas, ko es saprotu?" jautā Agnese. Ja tagad vajadzētu iet studēt, nākamais izaicinājums būtu zika. Tas gan nenozīmē, ka vairs nekas nav jāapgūst. Pirmie gadi skolā būtībā pagājuši, saprotot, ko pats dari, pēc tam tikai sākts domāt, kā izdarīt labāk. Lēnām arī nākusi apjausma, kas pedagoģija īsti ir.
"Sākumā es mācīju tā, kā skolā mācīja mani, – tu stāvi priekšā un stāsti. Tikai pēc vairākiem gadiem sapratu, ka to var darīt arī citādi. Tikai mācoties saproti, cik īstenībā maz zini un cik daudz vēl jāmācās," saka Agnese. Vēlāk sarunā, atbildot uz jautājumu, kāda ir izcila skolotāja denīcija, Agnese piemin tieši šo aspektu: "Izcilu skolotāju nav, bet, ja skolotājs turpina mācīties, sevi pilnveidot un saprot, ka, lai viņš būtu labs, viņam vēl ir daudz jāmācās, viņš manās acīs ir izcils."
Bez mājasdarbiem
Agnese uzskata, ka mācību stundām jābūt jēgpilnām un ir būtiski mācīt prasmes. Vispirms gan pašam skolotājam ir jāsaprot, kā to izdarīt. Diemžēl visi to nezina, un tas biedē arī jaunās kompetenču pieejas kontekstā – skolotājiem pietrūkst pamatzināšanu, kā to labāk paveikt. Kā piemēru viņa min pētnieciskās prasmes. Viņas stundās ir arī modelis, ka viens skolēns strādā, bet otrs skatās. Jauniešos sākotnēji bijusi neizpratne, kāpēc viņiem jāskatās, kā citi strādā. "Bet kā viņš zinās, ko viņš dara labi un ko – slikti?" jautā skolotāja. Skolēna uzdevums ir sekot līdzi un to izvērtēt. Tādējādi arī bērni saprot, ka vērošana no malas nav skatīšanās uz rokām, cerot, otram kaut kas nesanāks, bet tas nepieciešams, lai sniegtu atgriezenisko saiti. Skolotāja piebilst, ka agrāk šādu metodi neizmantoja, jo nebija ienācis prātā, ka arī šādi bērni var iegūt.
Ķīmijā ir svarīgi zināšanas piesaistīt arī citiem mācību priekšmetiem, piemēram, daudz var izdarīt tikai ar matemātiskām darbībām, neizmantojot pat nevienu ķīmijas formulu. Taču ne vienmēr bērni saprot, ka viņiem jau šīs zināšanas ir. Tāpēc nozīme ir sadarbībai starp skolotājiem. Arī Ekselences balvai mācību stunda, kas bija jāvada žūrijas klātbūtnē, plānota kopā ar kolēģiem. Otrs skolotājs no malas ļoti labi var palīdzēt ar padomiem, kā vēl mācību procesu uzlabot. Tā kopumā skolās ikdienā pietrūkst. Piemēram, skolotāji māca vienu un to pašu katrs no sava skatpunkta, nevis vienojoties par kopēju pieeju, un bērns apjūk.
Jādod iespēja bērniem pašiem darboties un atrast problēmu risinājumu. Palīdz arī tas, ja bērns izprot, kur viņam šādas prasmes noderēs. Arī vienādojumiem bērnam jāsaprot jēga. No citiem par Agneses mācību stundām dzirdami ļoti atzinīgi vārdi, bet viņa pati norāda, ka pietrūkst laika, lai izdarītu ideāli. "Iekšā vienmēr ir sajūta, ka katru dienu ir jāizdara viss, cik vien labi tas ir iespējams, lai bērni iegūtu pēc iespējas vairāk."
Viņa neuzdod mājasdarbus. "Esmu kategoriski pret to, ka bērniem ir jāmācās mājās. Esmu par to, ka skolotājs 40 minūtes strādā efektīvi, izdomājot visus paņēmienus un metodes, kā sasniegt ieplānoto mērķi," uzsver skolotāja. Viņa arī negribētu, lai viņas bērnam mājās brīvās dienas būtu jāpavada, gatavojoties četriem pirmdienas kontroldarbiem. Tas ir laiks ģimenei.
Jāmaina attieksme
Runājot par mācību darbu, skolotāja atzīmē, ka daudz kas ir atkarīgs no skolēnu motivācijas. Ja skolēns redz, ka ķīmija viņam noderēs, viņš stundā tver katru skolotāja vārdu. Daļu jauniešu motivē vecāki, par labām atzīmēm piesolot labumus, bet diemžēl ir arī daļa, kurus aizsniegt Agnesei tā pa īstam nav izdevies. Runa pat nav par to, ka skolotājam bērni ar kaut ko neparastu ir jāpārsteidz, lai piesaistītu uzmanību. Agnese uzskata, ka mūsdienās to ir ļoti grūti izdarīt, turklāt šo uzmanību varētu noturēt vien uz konkrēto brīdi, bet pēc tam priekšmets atkal kļūtu vienaldzīgs. Svarīgi, lai skolēni saprastu, kāda jēga ir eksperimentam vai konkrētā video demonstrēšanai.
"Es neizeju uz to, ka stundām būtu jābūt ļoti interesantām, bet lai tās mērķtiecīgi vestu uz rezultātu, ko es gribu sasniegt," saka Agnese. Viņa arī pārlieku neaizraujas ar moderno tehnoloģiju izmantošanu. Skolā ir ļoti labs nodrošinājums, bet nav jēgas kaut ko izmantot, lai parādītu, ka skolotājs to māk. Skolēni nevar nākt uz klasi ar attieksmi – es neko nesaprotu. "Skolēns pats ir atbildīgs par to, kā viņš mācās. Viņš ir atbildīgs par saviem mācību rezultātiem, ne jau skolotājs. Es nevaru viņa vietā kaut ko iemācīties. Mans uzdevums ir palīdzēt, parādīt, kā to var izdarīt," saka skolotāja. No šīs profesijas Agnese negrasās mukt projām. Misijas apziņa palīdzēt bērniem sasniegt mērķus ir ļoti izteikta.
Avots: https://www.diena.lv/raksts/viedokli/latvija/bernos-rada-kimijas-dzirksti-14192263
