Mērķis
Lai sāktu jebkādas reformas, ir jābūt kārtīgai problēmu analīzei un situācijas aptveršanai. Vai vispārējās pamatizglītības un vidējās izglītības sektorā tas tika darīts? Nekur nav skaidri definētas 26 neatkarības gadu kļūdas un to ietekme uz cilvēku dzīvi šodien. Nav izdarīta izpēte, un, galvenais, skaļi pateikti secinājumi. Nav pilnīgi nekādas vīzijas par sabiedrību, ko veidos kompetenču izglītība. Absolūti nav definēti problēmu risinājumi: "šo mēs vairs nedrīkstam pieļaut, un šo mums tagad noteikti vajag ievērot, lai rezultātā iegūtu to". Vismaz iedīglī. Nav arī dots nekāds solījums tautai. Un tas, protams, noņem atbildību.
Citēšu ministru: "Mūsu kopīgs mērķis ir radīt iespējas, lai zināšanas un prasmes, ko sniegs mūsu izglītības sistēma, ir veiksmes atslēga 21. gadsimta globālo pārmaiņu ietvarā. Pārmaiņām ir jāseko gan izglītības saturā, ko un kā mācām, gan skolas vidē, kurā atrodas un mācās skolēns. Pārmaiņas ir vajadzīgas, lai raisītu bērnos interesi par zināšanām, rosinātu domāt un rast atbildes uz jautājumiem. Tās ir prasmes un spējas, kas 21. gadsimta sabiedrībā ir viens no būtiskākajiem attīstības resursiem".
It kā skaisti vārdi, bet ko mums izsaka tieši pirmais teikums? Neviens jau nekritizē, bet... Kā būtu, ja pateiktu konkrētāk, pārliecinošāk un iedvesmotu spēcīgāk? Tā lai visiem no sajūsmas aizraujas elpa... Es uzskatu, ka galvenais mērķis nav process, vai mācību apstākļi. Jā, pasniegšanas stils ir būtisks, bet bez mērķa tam pazūd jebkāda jēga. Kas tad ir reformas gala produkts? Nevis kompetenču apmācība kā tāda, bet efektīva personība ar padziļinātām zināšanām. Mērķis ir tas, kas ir vajadzīgs valsts ekonomikai, konkurētspējai un tautas pašapziņai. Stiprai un nacionālai valstij. Mērķis ir Latvijas iedzīvotājs ar gudrām smadzenēm.
Eksperimenti
Var lasīt, ka dažās skolās jau aktīvi notiek eksperimenti ar mācību priekšmetu apvienošanu, sapludināšanu un tml. Piemēram, mūzika ar ķīmiju, dabaszinības un angļu valoda, sports un literatūra. Turklāt tas notiek izlozes kārtībā. Tātad skolotāju darbības nosaka akla nejaušība, nevis konkrēts mērķis. Ja vien par mērķi neuzskata šādu spēlēšanos izglītības iestādē kā galveno ideju. Jautri, visiem interesanti, kaut kas jauns un aizraujošs... Bet kāds no šī visa ir reālais labums? Bērni aug, un tiek tērēts viņu dzīves neatgūstamais resurss – laiks. Kurš par šo atbildēs? Vai mēs vispār tā nespēlējamies jau gadsimta ceturksni?
Lūdzu, iemācīsimies cienīt citu dzīvi un laiku! Tikai pēc iespējas mērķtiecīgas darbības ar skaidru ilgtermiņa plānu. Nebojāsim mācību priekšmetus. Īpaši jau sportu. Nevienam nav vajadzīgs absurda teātris. No viena grāvja otrā nav labs stils. Izglītībai ir jāpieiet atbildīgi un profesionāli. Skolēni prot novērtēt meistarīgi organizētas stundas bez lieka "piesārņojuma", un tās nebūt nav garlaicīgas. Visu nosaka skolotāja spējas.
Jēga
Ne jau kompetences kā tādas nodrošina izcilību. Zināms, ka skolā ir paredzēts "ieviest" matemātikas, mācīšanās mācīties, dabaszinātņu, tehnoloģiju, saziņas dažādās valodās, sociālo un pilsonisko kompetenci, pašizziņas, pašiniciatīvas, veselības un fiziskās aktivitātes, uzņēmējdarbības, digitālo un kultūras izpratnes kompetenci. Turklāt kā caurviju kompetences tās paredzētas visos, pat nesaistītos mācību priekšmetos.
Patiesībā gudras smadzenes veido fokusēšanās un iedziļināšanās mācību priekšmetā. Vajadzīgie priekšnoteikumi ir disciplīna, spēja noturēt uzmanību, traucējošu ārēju kairinātāju ignorēšana un t.s. draivs. Cilvēka radošumu vairāk veicina zināšanu apjoms, mazāk kompetenču pielietojums. Skolēniem ir jāmāca piespiesties darbam stundās un pastiprināti iedziļināties konkrētajā mācību vielā. Tieši pacietīgs darbs ilgtermiņam, sava personīgā mērķa labā ir ļoti vērtīga spēja. To nedrīkst pazaudēt, un tā ir jātrenē.
Vai, piemēram, arhitekts varētu radīt lielisku būvi, ja viņam būtu fantastiski attīstīta kultūras izpratnes un sociālā kompetence, bet trūktu profesionālo iemaņu? Visā pasaulē ir pieprasītas gudras galvas, un tas ir galvenais produkts, kas mūsu izglītības sistēmai ir jāražo.
Ja mēs apzināti spiežam uz kompetencēm, nevis uz skolēnu erudīciju, var rasties aizdomas, ka speciāli tiek veidota patērētāju un apkalpotāju sabiedrība. Paklausīgi izpildītāji. Eiropas nomales pabērni... Prasmes izdzīvot "mainīgajā laikmetā" ir svarīgas, bet tās tiešām ir daudz vieglāk apgūstamas, nekā izglītība un profesionalitāte. Ja mazāk izglītotiem sabiedrības slāņiem vai zemāk atalgoto darbu veicējiem ir vairāk jāpiepūlas nodrošināt savu eksistenci, tad gudrākie vienmēr dzīvos labāk. Jo zināšanas ļauj pelnīt vairāk un uzturēties vidē ar jau citiem bonusiem un iespējām. Bet vai 10 % izglītotas elites un 90 % patērētāju ir lieliska valsts nākotne? Kā būtu, ja mums izveidotos lielāks labi izglītotu jauniešu vidusslānis, kas vismaz dažās nozarēs diktētu modi reģionā?
Neviens arī nav atcēlis akadēmisko mācīšanās stilu. Darbs grupās to lieliski papildina. Nekā jauna un efektīvi. Jautājums ir tikai par mājasdarbu apjomu skolā. Ar kompetenču pieeju kā sava veida izklaides paņēmienu noteikti nevajadzētu lāpīt nespēju tikt galā ar pašreizējo "skolēnu 21. gadsimtā". Caurviju kompetence mācību stundā der tikai un vienīgi kā konkrētā mācību priekšmeta pastiprinātājs, lieki netērējot laiku un nenovirzot domas. Visādi citādi – aizmirstam. Un nekādus bērnišķīgus eksperimentus!
Vai veiksmīgs sākums?
Neviens, kabinetā sēdēdams, nezinās problēmas labāk par reāli strādājošu skolotāju. Tas arī ir vienīgais izglītības dzinējspēks. Jautājums – vai IZM ir uzstājīgi enerģiskā veidā sekmējusi mācību priekšmetu skolotāju grupu veidošanu? Plašas grupas visos iespējamos mācību priekšmetos no visiem novadiem. Matemātikas, valodu, fizikas vai sporta.
Vai procesā ir iesaistīti skolēni un vecāki? Vai viss notiek kā agrāk? Varbūt mēs kārtējo reizi sajūsmināmies par svešu pieredzi un mēģinām to akli kopēt pie mums? Somija, Dānija, Vācija... Skolotāji, izglītības nākotne ir atkarīga tieši no jums. Veidojiet profesionālās grupas, vietnes, domu un pieredzes apmaiņu, diskusiju paneļus utt. Esiet drosmīgi. Neviens par to jums neamputēs galvu un neizstādīs Alfā uz mieta. Ministrijai vajadzētu tērēt piešķirto finansējumu tūlīt un tagad kā dāsnu piemaksu šādai pedagogu pašiniciatīvai, kurā dzimst spožas idejas.
Valsts pamats ir izglītoti cilvēki. Neviens ministrs nav ievēlēts līderis. Viņš ir tikai ievēlēts sekotājs līderiem – profesionāļiem. Neviens ierēdnis nedrīkst kalpot pats sev, savai ērtībai vai savam ego. Šis ir darbs sabiedrības labā. Un sabiedrība ir tā, kas par to maksā. Tāpēc uzsveru, nevis daži IZM cilvēki varēs beidzot reformēt mūsu izglītības sistēmu, bet jūs, skolotāji. Jums ir jānosaka tonis, vajadzības un jāizvirza prasības. Tai skaitā par cienījamu atalgojumu un attieksmi.