LU prorektors Valdis Segliņš: IZM koncepcijās ik uz soļa ir kas strīdīgs, šķībs un greizs

Šobrīd augstākajā izglītībā rosināta virkne pārmaiņu. Latvijas Universitātes prorektors Valdis Segliņš uzsver, ka reformu virpulī nedrīkst aizmirst pašu galveno – atbildību. Jo lēmumi, kuri tiks pieņemti šodien, ietekmēs nākotni, tāpēc tiem jābūt ļoti pārdomātiem. Diemžēl tādi, viņaprāt, tie nav.

Kā jūs raksturotu to, kas šobrīd notiek augstākajā izglītībā?

- Nedomāšana par atbildību par lēmumiem un sekām. Jo svarīgi, lai tā zupa, kas galu galā taps, būtu ēdama. Ja skatāmies uz problēmām zinātnē un augstākajā izglītībā, tās nav radušās ne vakar, ne šodien, bet gan ļoti sen. Tās nekad nav tikušas risinātas, vienmēr tā bijusi tikai lāpīšanās, bet fundamentālas pārmaiņas atliktas. Pēc principa - gan jau izdzīvos. Likumos ierakstītais nereti paliek tikai maldugunis, kuras netiek ņemtas vērā. Tas attiecas ne tikai uz izglītību, bet arī citām jomām.

Jebkurš ministrs ir kā viendienītis, jo savā amatā dzīvo īsu brīdi. Neapgalvoju, ka jebkurš, kurš nonācis šajā amatā, plānotu ko sliktu, bet tas domāšanas veids visiem ir stipri līdzīgs. Jo, stūrēdams Izglītības un zinātnes ministriju (IZM), politiķis skaidri apzinās, ka tie būs vien pāris gadi. Bet tiem, kas ir izglītības nozarē, šis cikls ir krietni garāks. Studentam, kurš augstskolā mācās no bakalaura līdz doktorantūrai, tie ir savi desmit gadi, kas turpinās tālāk zinātnieka statusā. Viņa dzīvi balstīt uz maldugunīm būtu pilnīga pašnāvība.

Ir, protams, apsēstie - jauni un talantīgi cilvēki, kuri neatkarīgi no tā, kur atrodas un kādi ir noteikumi, dara brīnumus zinātnē. Un tomēr jaunam prātam nereti tas ir dezorientējoši, ja sākumā tiek solīts viens, bet tad izrādās - nekā nebija, ir virkne šķēršļu, kas to liedz darīt. Tā nu iznāk, ka jaunieti, kas vēlētos iztaisnot spārnus un lidot, aptur jauna norma, jauns regulējums, jaunas prasības, kas nav nevienam saprotamas.

Tieši gribēju vaicāt - vai vispār ir saprotams, kur novedīs reformas?

- Pašdarbība notiek visos virzienos un vienlaikus. Un te tā savstarpējā saskaņotība un atbildība par pārmaiņām, kas nav tikai administratīvas un dokumentos fiksētas, nav pamanāma. Tas noved pie tā, ka jaunais cilvēks, redzot, ka viņš šeit nekad neiemācīsies lidot, meklē citu laktu. Vēlreiz gribu uzsvērt - svarīga ir atbildība par nākamajām paaudzēm, ja vēlamies, lai viņi būtu lojāli šai zemei un gribētu tieši šeit ko atklāt un pētīt, radīt un attīstīt. Diemžēl šī vēlme jaunajos dramatiski zūd. Tas redzams arī tajā, cik aktīvi viņi piedalās nopietnos pasākumos, kur nevar iztikt tikai ar podziņu nospiešanu, bet kur vajadzīga intelektuāla piepūle.

Ik pa laikam top jauni noteikumi - tikai daļa no tiem iet caur Ministru kabinetu, bet pārējie nāk kā tieši norādījumi. Tie attiecas ne tikai uz augstskolām, bet uz skolām. Piemēram, kā tās pārgrupēt četros blokos, nosakot katram savu minimālo skolēnu skaitu. Gribas jautāt - kāds tam ir mērķis? Tas taču nemotivēs bērnus nopietnāk mācīties. Nav jau teikts, ka tā nevar darīt, bet kurš atbildēs par to putru, kas tiks savārīta? Par to netiek domāts, jo tas jau notiks ne jau šogad vai nākamgad. Jo tas skars nākamo ministru, nevis pašreizējo. Varbūt vēlmes ir labas, tikai tās jāīsteno laikā, kad to var atļauties darīt, kad ir atbilstoši apstākļi. Lai ar to nūjiņu nevis nosistu kādu, bet palīdzētu piecelt - tādam vajadzētu būt uzstādījumam. Un vēl - būtiski ir, lai galarezultātā bērns būtu ne tikai sociāli aktīvs, bet viņam būtu prasme mācīties. Lai viņš spēj noteiktu daudzumu izlasīt un to arī atcerēties. Ja atmiņa nebūs trenēta, mācoties dzejoļus vai reizrēķinu un formulas, bet laiks būs jauki pavadīts spēlītēs un rotaļās, tam diez vai būs nopietns pienesums.

Jaunākais starptautiskais pētījums PISA 2018 uzrāda, ka Latvijas 15 gadus veco skolēnu lasītprasmes ir mazliet zemākas par vidējo OECD valstu rādītāju. Arī citos rādītājos esam kaut kur pa vidu. Kā to vērtējat?

- Patiesībā jau atrašanās pa vidu ir labs rādītājs. Mani uztrauc kas cits - skolotāju novecošanās un dzimumu disbalanss. Tas pats attiecas uz skolu direktoriem.

Viņu vidējais vecums Rīgā ir 57 gadi.

- Jā, un arī citur tas nav mazāks, ja ne vēl lielāks. Un te ir jautājums - vai viņi spēj to lielo pārmaiņu daudzumu, kas pār viņiem gāžas, paņemt pretī un vadīt kolektīvu par labu šīm pārmaiņām. Skaidrs, ka absorbēšanas iespēja būtu lielāka, ja to gadu nebūtu tik daudz. Kāpēc to saku? Jo to, ko sagatavo skola, mēs saņemam augstskolā.

Ir, protams, ļoti spējīgi un zinoši jaunieši. Bet nekad līdz šim nebijām saskārušies ar tik milzīgu boksterētāju daudzumu kā tagad pirmajā kursā. Mums nekad nav bijis tik daudz jauniešu, kuriem it kā ir labi centralizēto eksāmenu rādītāji, bet viņi nespēj izlasīt uzdoto literatūras apjomu. Iemesls tam - nespēja koncentrēties un ļoti vājas bāzes zināšanas visos mācību priekšmetos.

Jāņem vērā, ka pie mums nāk no dažādu valodu skolām un ar valsts valodas zināšanām sarunvalodas līmenī nepietiek, lai studētu tajā. Tik daudz konsultāciju, kādas ir bijušas vajadzīgas pēdējo divu gadu laikā, līdz šim nekad nav bijis. Daudzi, piemēram, nespēj aizpildīt pat dokumentus kredīta ņemšanai - nesaprot, kur, kas un kurā ailē jāraksta. Augstskolas prasības izvirza augstas, un par skolā nepadarīto vai vāji padarīto nākas maksāt.

Iemesli tam nav rodami tikai skolā, bet arī vecākos, kuriem nu ir dotas lielas tiesības koriģēt skolas dzīvi un pedagogu darbu. Jo, lūk, viņi labāk zina, kas viņu bērniem vajadzīgs. Tad nu saņemam rezultātu. Tas, ka tas bērns spēj izgrozīties ar to bagāžu, kas ir, nenozīmē, ka ar to pietiks nākotnē.

Profesors Andris Kangro, komentējot to, kāpēc PISA 2018 priekšgalā ir ķīnieši, norādīja - LU doktorantūrā studējošie ķīnieši, salīdzinot viņu skolas ar mūsējām, uzsvēruši, ka Ķīnā klasē ir viens boss un tas ir skolotājs. Mums tā neesot. Varbūt te meklējams viens no iemesliem, kāpēc ķīnieši tā aizsteigušies priekšā?

- Tā noteikti ir. Ja skolotājus un mācību procesus sāk izrīkot vecāki, kuri diez vai ir tik zinoši pedagoģijā, kā viņiem varbūt šķiet, tad tas nozīmē, ka vecākiem arī jāuzņemas līdzatbildība par rezultātu. Tad nevajag skolai pārmest, ka tai nav tādu un tādu rezultātu un sasniegumu.

Tas ir kā pasakā - spogulīt, spogulīt. Esam iedevuši sērkociņus ne gluži tur, kur vajag. Ir jābūt robežām, bet tās ir sen jau izjukušas. Tas pats ir augstākajā izglītībā. Arī te ar robežām ir kā ir. Un šīs spēles ar sērkociņiem ir bīstamas sabiedrībai nākotnē. Mēs izdzīvosim: esam gana rūdīti, jo esam piedzīvojuši dažādus laikus. Bet mūsu bērni? Skolai būtu jānodala arī tas, vai bērns mācās tālāk atbilstoši savām spējām, nevis vēlmēm. Diemžēl tā nenotiek. Tāpat jau skolas gados netiek ielikta izpratne, ka nevarēs tikai tusēt un stiept gumiju, bet būs daudz un dikti jāstrādā, ja gribēs ko sasniegt.

Tas nozīmē, ka mums klibo karjeras izglītība?

- Es drīzāk atgrieztos pie vecākiem, kuriem priekšstats pat to, kāda būs nākotnes dzīve, balstās uz ikdienas sadzīvi. Bet tas nav veids, kā būtu nākotne jāattīsta. Un galīgi greizas ir atrunas, ka mums, lūk, ir reģionālais darba tirgus, vietējā specifika. Mums ir vienotais Eiropas darba tirgus, ko pat liela daļa politiķu nav sapratusi. Tā varam palikt zaļumballē vieni paši ar savu pūtēju.

Tur, kur mums ir kāda vāja joma, tā būtu jāstiprina ar pašiem labākajiem pasniedzējiem un labākajām studiju programmām, nevis nepārtraukti jāpazemina prasības. To, kas notiek, redzam - daudzviet vienīgais darba devējs ir pašvaldība, jo uzņēmējdarbības latiņa tā arī palikusi pusmastā.

Tad jāvaicā krievu filozofa Nikolaja Černiševska vārdiem: ko darīt?

- Mums ir vajadzīgas reformas, tādas, kuras vajadzēja ieviest jau pirms trim desmitgadēm. Gan padomājot, kādā kārtībā tās būtu veicamas. Un neaizmirstot par atbildību, kas tiek darīts. Un atceroties to, ka valsts nav tikai Rīga, atsevišķa šaura interešu grupa vai joma. Katrā ziņā pārāk daudz pārmaiņu notiek vienlaikus, un visas ir vienādi sliktas. Pat tad, ja ir izstrādāts normatīvais akts, nav saprotams, ko tas nozīmē. Nav saprotama tehniskā realizācija. Piemēram, kad būs jaunas mācību grāmatas, jo jaunais saturs jau ir klāt. Neder atbilde, ka kaut kad jau būs. Tām jābūt jau rītdien!

Varam jau priecāties, ka sabiedrībā kopumā uzskata, ka izglītība ir vērtība, taču ar to nevar bezgalīgi spekulēt. Jābūt ir atbilstošiem resursiem. Ja to nav, tad varbūt sākt ar to, kam tie ir pieejami. Nevar darīt tā, ka speram vienu soli un tad riskējam spert nākamo - sak, skatīsimies, kur nonāksim. Tā var nonākt arī līdz bezdibenim.

Vai tiešām jūtat tik lielu politiķu atrautību no nozares?

- Paņemsim vienu no augstākās izglītības aktualitātēm - doktorantūras studiju sistēmas maiņu. Tas jādara, jo mums, lūk, vajag daudz vairāk doktorantu. Līdz šim promocijas darbu ik gadu aizstāv ap 130 jauno doktorantu, bet turpmāk mums vajadzēs 1000. Var jau mehānismu izveidot tādu, ka tas tiek nodrošināts. Bet tad ir jautājums: kur mēs viņus pēc tam liksim? Ko viņi darīs? Jau tagad tam simtam nav darba, jo zinātnei trūkst finansējuma. Daļa jauno doktorantu ir spiesti braukt projām un meklēt darbu ārzemēs. Tāpēc dzīt šo procesu kvantitātes virzienā man nešķiet atbildīgi darīts. It īpaši, ja netiek mainīta politika attiecībā uz pētniecību. Jo, ja nekas nemainās, tad ar patriotismu un ģimeniskām saitēm vien jaunos nenoturēs, jo viņam taču patiesībā ir vienalga, kur nodarboties ar pētniecību. Jo kādu vēl plusu mēs varam atrast, kāpēc viņam jāpaliek šeit? Ja to nav, tad motivācija palikt te ir maza. It īpaši, ja viņš jau promocijas darbu izstrādā angļu valodā.

Par valodas lietojumu promocijas darbā ir vieni no lielākajiem strīdiem.

- Šobrīd nav informācijas par to, vai un kā tad īsti būs. Taču patiesībā, izskatot šo IZM piedāvāto koncepciju, ik lappusē var atrast ko tikpat strīdīgu, šķību un greizu. Nu kaut vai tas, ka augstskolām būs stratēģiskā partnerība doktorantūrā. Vai tad tagad sāksim dalīt starp augstskolām to, kā nav? Tikai tāpēc, lai visur kaut kas skaitītos?

Kāpēc šis dokuments izdevies, kā jūs sakāt, tik šķībs un greizs?

- Domāju, ka tā ir nekompetence un zināmā mērā bezatbildība par galaproduktu. Sak, šodien mums to vajag, tad šodien to arī darām. Vienkārši uzrakstām, kā no punkta A nokļūt uz punktu B pa īsāko ceļu.

Vai tas bija tik steidzami darāms?

- Jaunas kvalifikācijas ir vajadzīgas tikai ar noteiktiem nosacījumiem - ja tam ir patērētājs. Inženiertehniskajās un dabas zinātnēs nosacījumi ir - tautsaimniecības attīstība, rūpniecība un ražošana, kam jābūt konkurētspējīgai vienotā Eiropā. Mums ir OIK, bet ražošanas nav. Līdz ar to šeit nav vajadzīga zinātne un inovācijas. Vienalga, kas tiks radīts šeit, tas aizies kur citur. Tāpēc - vai šī daļa ir reformējama, pirms mūsu tautsaimniecībā ir reālā vajadzība un ir nodrošināti vajadzīgie apstākļi, tādas pārliecības man nav.

Neiebilstu - līdzšinējā sistēma ir tālu no pilnības, ieskaitot dažādas arhaiskas normas, kas vēl saglabājušās no padomju laikiem. Taču tad jāmaina pārdomāti un jāplāno arī resursi, jo - kas par to maksās? Te var atkal vilkt paralēles ar vispārējo izglītību. Turpmāk vidusskolēniem tiks piedāvāti izvēļu grozi. Kas tie tādi - nav skaidrs ne skolēniem, ne vecākiem. Bet tos vajag un skolas direktoram tie jānodrošina.

Kā vērtējat IZM ieteikumu uzņemt augstskolā tikai tos, kam vidējā atzīme atestātā nav zemāka par septiņi?

- Tas rāda domāšanas veida absurdumu. Ja mēs pasakām vidusskolēnam, ka augstskolā viņš netiks, ja nebūs sasniegts šāds rādītājs, tad teju viņam pavēstām, ka pretējā gadījumā būs jāiet grāvjus rakt vai jābrauc uz ārzemēm. Vai tas bija mērķis? Ja būtu smadzenēs vairāk krociņu, ieteicēji varēja paredzēt trīs gadu pārejas periodu. Taču vēl labāk būtu, ja jau sestajā septītajā klasē skolēnu mudinātu izvēlēties savu ceļa virzienu. Varbūt tad nebūtu situācija, ka jaunieši (un tādu ir ceturtā daļa) studiju programmu izvēlas pēc draugu ieteikuma. Nedomājot, vai tas viņam tiešām ir vajadzīgs un vai varēs atrast darbu.

Ik pa laikam ar noteiktu regularitāti izskan: Latvijā ir par daudz augstskolu. Tās jāoptimizē.

- Tad atkal jāvaicā: kāds mums ir mērķis? Pieejamība? Tad jau - jo vairāk augstskolu, jo labāk. Pēc principa - katrā pagastā pa vienai, bet labāk - divas. Ja kvalitāte ir svarīga, tad atduramies pie tā, ka mācībspēku resursi ir ierobežoti. Tiem nav tendences pieaugt, jo paaudžu maiņa nenotiek. Un tā nevar notikt, jo bijusi vērsta uz esošā personāla saglabāšanu, proti, vecuma dēļ nevaram nevienu atbrīvot un ļaut viņu aizstāt ar citu.

Ir jau Satversmes tiesas lēmumi, kas liedz atbrīvot no darba profesorus. Ir divi veidi, kā mainīt situāciju - būtiski jāpaaugstina kritēriji. Bet, ja to izdarām, tad mums paliek tikai trīs augstskolas, jo pārējās gluži vienkārši nekvalificējas. Var jau arī darīt tā, ka sistēmu mainām tā, ka visi mācībspēki ir ierēdņi, uz kuriem attiecas visas prasības, ieskaitot kvalifikācijas. Bet tas izmaksās krietni vairāk, arī algu ziņā. Tāpēc var jau reformu īstenot, taču vienmēr jādomā ne tikai par vienu, bet arī nākamajiem soļiem. Diemžēl mēs tos neredzam. Nav cita mehānisma, kā tikai aicināt nākt pie prāta.

Laikam jau te ir arī jāpiemin augstskolu pārvaldības modelis, par kuru tiek lauzti šķēpi.

- Viss atkal notiek pēc principa - skaldi un valdi. Sadalīs tagad pa kategorijām, mainot augstskolu tipoloģiju. Lai tā būtu. Bet ir jāvaicā - vai no tā bērni kļūs gudrāki? Runājot par pārvaldību: ja tā nav izteikta nozaru augstskola, kā Mākslas vai Mūzikas akadēmija, tās visprātīgāk būtu neaiztikt, lai neizdarītu ko graujošu. Otra lieta - augstskolas nav tiešās pārvaldības priekšmets, tās ir pietiekami patstāvīgas. Tās atbild par sniegto izglītību un diplomu, ne jau ministrijas vai kāds ierēdnis.

Valsts finansējums augstskolā veido vienu ceturto daļu, un, ja kāds šo ietekmi grib palielināt, tad atbilstoši jārīkojas, nevis tikai ar kūju jāpaģēr, lai visi dara tā. Radošumu nevar panākt ar dresūru kā ierindas skatē. Skaidrs, ka pārvaldīt var dažādi, bet ir jautājums - vai tie pārvaldītāji uzņemas atbildību par nākotni? Turklāt no modeļa maiņas jau naudas daudzums nemainīsies. Jo paņemt jau nav no kā. Mēs varam kaut ko optimizēt, bet par to būs jāmaksā.

Šobrīd liels uzsvars tiek likts uz STEM (matemātika un dabaszinātnes), un šajās studiju programmās ir lielāks budžeta vietu skaits. Taču, kā rāda statistika, joprojām vakances šajā jomā ir lielas.

- Valstī ar nelielu iedzīvotāju skaitu un ne ļoti pozitīvu demogrāfiju ir būtiski salikt akcentus, atrast dažas tās jomas, kas veicinātu tautsaimniecības izaugsmi. Mēģināt nosegt visu lauku, no kosmosa līdz nacionālajai valodai, ir neiespējami. Tā ir resursu izkliedēšana, kas neveicina maksimālu savas tautas talantu attīstīšanu un atbalstu. Diemžēl jaunās pārmaiņas to neveicina. Naivi arī cerēt, ka arvien vairāk ārzemnieku spēsim piesaistīt studiju programmās. Eiropieši neskries uz šejieni, bet attiecībā uz trešo valstu studētgribētājiem ierobežojumi kļūst arvien lielāki.

Zinātnisko institūciju starptautiskā vērtēšana - ar kādam izjūtām to gaidāt?

- Nu jau gadu velkas gatavošanās tai. Cik saprotu, beidzot tā notiks. Tā nebiedē, jo vienmēr ir labi, ja novērtē to, kas pozitīvs, kā arī norāda uz nepilnībām - tas mudina pilnveidoties. Lai gan kopumā šādām vērtēšanām būtiskas nozīmes un ietekmes uz zinātni nav. Kas tad no iepriekšējās vērtēšanas ir mainījies? Nu kaut ko juridiski apvienoja, kaut ko likvidēja - lielākoties mazos institūtus, bet pamatā viss saglabājās - gan personāls, gan atbalsta mehānismi. Un tas neveicināja attīstību un jaunu, spējīgu doktorantu pieplūdumu.

Aisma Orupe 

Lasīts 161 reizes Pēdējo reizi rediģēts Otrdiena, 07 janvāris 2020 21:26
Pieslēdzieties, lai rakstītu komentārus
Aktīvā pozīcija: Sākumlapa Viedokļi LU prorektors Valdis Segliņš: IZM koncepcijās ik uz soļa ir kas strīdīgs, šķībs un greizs