Augstākā izglītība Latvijā ir nobadināta

Augstākās izglītības internacionalizācija un eksports kā daļa no ekonomisko procesu globalizācijas radījis nepieciešamību pēc dažādu augstākās izglītības iestāžu starptautiskās salīdzināšanas, kas vēl pirms vairākām desmitgadēm nebija tik aktuāla.

Attiecīgi – arī viens no mērķiem Latvijas augstākajai izglītībai, par ko pēdējā laikā tiek diskutēts, ir vismaz vienas Latvijas augstskolas iekļūšana starp 500 labākajām pasaules universitātēm.

Šī apņemšanās iekļauta arī valdības deklarācijas izglītības sadaļā, un šķiet, ka Izglītības un zinātnes ministrija ir atrotījusi piedurknes, lai ķertos pie augstākās izglītības sakārtošanas. Kamēr augstākās izglītības eksperti diskutē par to, kuras augstskolas ir tuvāk maģiskajai piecu simtu robežai, rodas jautājums – vai tiešām reitingi un mūsu augstskolu pozīcija tajos varētu tikt uzskatīti par Latvijas augstākās izglītības kvalitātes "zaļo karotīti"? Jāatgādina, ka salīdzinājumā ar citām Baltijas un tuvākā reģiona valstīm finansējums augstākajai izglītībai Latvijā ir ārkārtīgi zems.

Lai saprastu, pēc kā tad īsti dzenas vismaz daļa izglītības politikas veidotāju, vērts atgādināt, ka reitings pamatā tiek uzskatīts par skaitlisku panākumus vai popularitāti salīdzinošu vērtējumu. Tas ir komercprodukts, ko veido organizācijas vai uzņēmumi ar mērķi globāli salīdzināt augstākās izglītības iestādes dažādās valstīs, ņemot vērā dažādas indikatoru un kritēriju kombinācijas, piemēram, absolventu skaitu, izcilību pētījumos, internacionalizācijas līmeni, izglītības rādītājus un rezultātus u. tml.

Gana ambiciozs mērķis

Jau no brīža, kad tika veidota Artūra Krišjāņa Kariņa valdības deklarācija, esmu uzskatījusi, ka vismaz vienas universitātes iekļūšana starptautisko reitingu "Top 500" tuvāko gadu (šai vadībai tātad nepilnu četru) laikā ir ļoti ambiciozs mērķis, ņemot vērā, ka šobrīd Latvijas pozīcija starptautiskajos universitāšu reitingos nav pārsniegusi 650 labāko universitāšu atzīmi.

Tomēr vienlaikus gribas domāt, ka gadījumā, ja kādai no Latvijā dibinātajām universitātēm izdotos iekļūt pasaules universitāšu piecsimtniekā, tas varētu radīt nopietnu ietekmi uz visu Latvijas izglītības sistēmu kopumā, ceļot kopējās prasības pēc izglītības līmeņa vispārējā izglītībā, augstākajā izglītībā un zinātniskajā darbībā kopumā.

Reitingi kā vienkāršākais kritērijs

Vieni eksperti reitingu veidošanu slavē, citi – norāda uz nepilnībām, tomēr, par spīti pretrunīgajiem viedokļiem, starptautiskie reitingi ir kļuvuši teju par jaunu kvalitātes novērtēšanas formu, kas, nenoliedzami, ir arī pievilcīga ikdienas patērētājam, kuram nav laika un – objektīvi – arī vajadzības iedziļināties to veidošanas pamatprincipos un būtībā.

Reitingi ir iezīmējuši jaunu pasaules augstākās izglītības tirgus laukumu, kurā augstskolas un universitātes tiek vērtētas saskaņā ar to pozīcijām. Tas ietekmē ne tikai lēmumu pieņemšanu pašās augstskolās, bet arī studentu, jo īpaši ārvalstu studentu, izvēli. Un patīk mums tas vai ne, bet ir skaidrs, ka tie neizzudīs, un mums ir jāsaprot, kā izdzīvot "skrējienā pēc vietas X".

Ne vienmēr sniedz patieso ieskatu par kvalitāti

Lai arī pasaulē nav viena vienota standarta veidam, kā ranžēt universitātes, valsts izglītības politikas veidotāju vēlme starptautiski salīdzināt universitāšu sniegumu dažkārt rada iespaidu, ka tas ir daudz svarīgāk, nekā aplūkot atsevišķu universitāšu snieguma aspektu. Tas skaidrojams ar tālākajām iespējām piesaistīt ārvalstu studentus, veicināt ekonomiku, palielinot izglītības eksportu un tā pienesumu kopējai tautsaimniecībai, kā arī lielākām iespējām piesaistīt starptautiska līmeņa spēlētājus sadarbībai zinātnē. Lai arī pastāv sakarības starp indikatoriem, kas izmantoti universitāšu reitingu veidošanā, tie ne vienmēr sniedz patieso ieskatu par attiecīgās universitātes kvalitāti. Turklāt tie ir savstarpēji atšķirīgi arī no metodoloģijas viedokļa, tāpēc bez mērķtiecīgas analīzes par to, kuru, kāpēc un ar kādu mērķi izvēlēties, šī ambīcija tomēr būtu vērtējama kritiski.

Jāiegulda papildu finanšu līdzekļi augstskolu attīstībā

Lai arī piekrītu apgalvojumam par akūto finansējuma trūkumu augstākajai izglītībai, jo īpaši zinātnei, priekšstats, ka tikai finansējuma palielināšana varētu uzlabot augstākās izglītības kvalitāti un konkurētspēju, līdz ar to arī Latvijas augstskolu pozīcijas starptautiskajos augstskolu reitingos, ir maldīgs.

Manuprāt, tieši augstākās izglītības iestāžu darba efektivizēšana un mērķēta papildu finanšu līdzekļu piešķiršana tām augstskolām, kas uzrāda vislielāko zinātnisko potenciālu, būtu Latvijas panākumu atslēga. Šobrīd Latvijā trīs universitātes ir ar pietiekamu budžetu, lai būtu starp Lietuvas, Igaunijas un Somijas labākajām augstskolām, tajā pašā laikā viss Latvijas valsts augstskolu kopējais budžets ir salīdzināms ar vienu izcilu Somijas augstskolu, Viļņas Universitāti vai Tartu Universitāti, kas liek secināt – ja valsts kā prioritāti Latvijas augstskolām ir izvirzījusi iekļūšanu 500 labāko augstskolu vidū starptautiskajos reitingos, tai būtu jāiegulda arī papildu finanšu līdzekļi to attīstībā un zinātniskās kapacitātes stiprināšanā.

Valsts finansējums vairākas reizes zemāks

Latvijas vadošo universitāšu finansējums, tajā skaitā valsts finansējums, ir vairākas reizes zemāks nekā citām Baltijas un Ziemeļvalstu vadošajām augstskolām, līdz ar to pašreizējā finansējuma ietvaros nav lielu iespēju stiprināt zinātni, piesaistīt augstākas kvalitātes mācībspēkus kā vietējā, tā starptautiskā līmenī vai palielināt mācībspēku skaitu, tādējādi nodrošinot pietiekamu kontaktstundu skaitu studiju procesā. Tāpat ierobežotie resursi nereti liek taupīt, piemēram, uz kvalitatīvu pētniecisko darbu veikšanu laboratorijās, kas ir īpaši svarīgi STEM nozares attīstībai.

Studentu skaits nav būtiskākais kritērijs

Izvirzot mērķi iekļūt labāko pasaules universitāšu vidū, jāapzinās, ka tas nav izdarāms bez būtisku papildu ieguldījumu veikšanas augstākajā izglītībā, jo lielākajā daļā pasaules labāko augstskolu ikgadējais ieguldījumu apmērs vairākas reizes pārsniedz visas Latvijas kopējos ieguldījumus augstākajā izglītībā. Turklāt šī atšķirība nebūs mērāma uz augstskolās studējošo skaita rēķina, jo, piemēram, Hārvarda, Oksfordas un Kembridžas universitātēs studējošo skaits ir aptuveni 20 000, kas ir tikai nedaudz vairāk kā Latvijas Universitātē vai Rīgas Tehniskajā universitātē.

102. vieta ar 692 miljoniem gadā

Salīdzinot augstskolas pēc to vietas QS reitingā 2018. gadā un to finanšu rādītājiem, redzams, ka Helsinku Universitātē (Somija), kas ieņem 102. vietu, ir nedaudz virs 32 000 studentu. Ikgadējie ieņēmumi ir 692 miljoni eiro (no tiem 412 miljoni eiro ir valsts finansējums). Ālto Universitāte (Somija) topā atrodas nedaudz zemāk – 137. vietā. Studējošo skaits nedaudz pārsniedz 12 000. Ikgadējie ieņēmumi ir 359 miljoni eiro (no tiem 237 miljoni eiro ir valsts finansējums). Turku Universitāte (Somija) ar aptuveni 19 500 studentiem ir topa 276. vietā. Ikgadējie ieņēmumi ir 263 miljoni eiro (no tiem 173 miljoni eiro ir valsts finansējums).

Paraugoties tuvākā ģeogrāfijā, piemēram, Igaunijā, redzams, ka Tartu Universitāte ir topa 314. vietā, tajā studē gandrīz 14 000 studentu. Ikgadējie ieņēmumi ir 162 miljoni eiro (no tiem 85 miljoni eiro ir valsts finansējums). No Latvijas visaugstākajā pozīcijā (svārstoties starp 651. un 700. vietu) atrodas Rīgas Tehniskā universitāte ar gandrīz 15 000 studentu. Ikgadējie ieņēmumi ir 49 miljoni eiro (no tiem 29 miljoni eiro ir valsts finansējums). Vērts pieminēt arī Latvijas Universitāti (topā svārstās no 701. līdz 750. vietai) ar gandrīz 13 000 studentu. Ikgadējie ieņēmumi ir 61 miljons eiro (no tiem 32 miljoni eiro ir valsts finansējums).

Nepalielinot finansējumu, atpaliksim no visas Eiropas

Šie skaitļi skaidri parāda, ka finansējums augstākajai izglītībai Latvijā ir ne tikai nepietiekams, bet arī kritiski zems – trīs līdz desmit reizes mazāks nekā citās Baltijas un tuvākā reģiona augstskolās. Līdz ar to varam secināt – lai arī teju ikvienam ir skaidrs, ka augstākajai izglītībai ir būtiska nozīme modernas zināšanu ekonomikas veidošanā un valdība ir izvirzījusi ārkārtīgi ambiciozu mērķi iekļūt starp 500 labākajiem, beidzamajos gados tā nav tikusi pienācīgi finansēta un šobrīd ir teju nobadināta. Ja valsts un publiskais sektors neieguldīs pietiekamu un, pats būtiskākais, ilgstošu investīciju apjomu, Latvijas pētniecības bāze un universitāšu nozare atpaliks ne tikai no Baltijas augstskolām, bet, iespējams, visas Eiropas.

Ar "Top 500" tiek kacināta nozare

Atgriežoties pie valdības un atsevišķu politiķu teju vai apsēstības ar vēlmi par katru cenu iekļūt "Top 500", kā vārdā "var" gan stihiski kacināt nozari ar dažādām idejām par pārmaiņām, gan piesaukt reitingus kā rādītāju it kā zemajai augstākās izglītības kvalitātei un konkurētspējas trūkumam, jāpiebilst, ka valdības rīcības plānā ietvertais uzdevums ir nepārdomāts un, varētu teikt, utopisks nepilnu četru gadu periodam.

Šī mērķa sasniegšana var tikt panākta tikai un vienīgi pēc padziļinātas, pētījumos, risku un ieguvumu analīzē balstītas izpētes veikšanas, kas savukārt ir ilgstošs process, kurā jāpiedalās arī augstskolām. Tas nevar būt pašmērķis un iedomātas kvalitātes zīmes piešķiršanas atslēga. Valstij jādomā arī par papildus motivējošiem stimuliem augstskolu attīstībai, kas attiecīgi ietvertu arī personāla politikai veltītas motivējošas atalgojuma sistēmas izveidi.

Ja vismaz politiķu līmenī ir doma, ka atrašanās "Top 500" ir teju mūsu valsts goda lieta, tad aizvadītajā Ministru kabineta sēdē, kurā tika izskatīts konceptuālais ziņojums par augstākās izglītības iekšējās pārvaldības modeļa maiņu, kā ietvaros arī valdības vadītājs pieminēja reitingus kā zīmi mūsu "it kā nekvalitatīvajai" augstākajai izglītībai, paustais, ka "visu atbalstām, mīļie, tikai esošā IZM finansējuma ietvaros, lūdzu", ar nožēlu liek domāt tikai par skaistām frāzēm un politiski, nevis racionāli motivētām darbībām.

Anita Muižniece, Saeimas deputāte

Lasīts 235 reizes
Pieslēdzieties, lai rakstītu komentārus
Aktīvā pozīcija: Sākumlapa Viedokļi Augstākā izglītība Latvijā ir nobadināta