Testa versija v2.1
#

ĶĪMIJAS ATTĪSTĪBA LATVIJĀ

U. Alksnis, I. Grosvalds

Latvijas ķīmijas vēsture

2.4.33. Cukurs

Latvijas klimatiskajos apstākļos cukura ražošanas pamatā ir cukurbietes. 19. gs. septiņdesmitajos gados Kēnigsbergas Universitātes profesors Mareks norādīja, ka cukurbietes augstu cukura procentuālo sastāvu var sasniegt ne vien siltajās zemēs, bet arī mērena klimata zemēs ar daudz zemāku temperatūru. Sakarā ar augstajām cukura cenām Krievijā, 1884.-1886. gadā vairākās Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas muižās saskaņā ar Mareka atzinumu ierīkoja cukurbiešu izmēģinājumu sējumus. Iegūtos rezultātus apkopoja Rīgas Politehnikuma Ķīmijas nodaļas profesors Maksimilians Glāzenaps (1845-1923). No viena hektāra ieguva 30 t cukurbiešu ar 15 % cukura saturu, kas neatpalika no Vācijā sasniegtajiem rezultātiem. Vēlāk sakarā ar Krievijas cukurrūpniecības krīzi izmēģinājumi tika pārtraukti. 1919. gadā tie tika atsākti Priekuļu Lauksaimniecības vidusskolā. 1920.-1923. gadā no hektāra ieguva 20,2-22,3 t lielu ražu ar 17,3-18% cukura saturu.

Cukura rūpniecība Latvijā, kas ražoja smalko un rafinādes cukuru, varēja attīstīties tikai pēc I Pasaules kara. To sekmēja lielā iepirkuma cena par importēto cukuru no Vācijas, Anglijas un Padomju Savienības – Ukrainas. Rīgā 1923. gada 2. decembrī iniciatoru grupa nolēma dibināt akciju sabiedrību cukura ražošanai ar 1 miljonu latu pamatkapitālu. 1925. gada 8. janvārī akciju sabiedrība uzsāka darbību un tā paša gada 18. jūlijā lika pamatakmeni Jelgavas cukurfabrikai (32. att.).

32. att. Jelgavas cukurfabrika

1926. gada 14. novembrī tā sāka pārstrādāt 6514 t vietējo un 400 t Lietuvas cukurbiešu. Paredzēja rudens sezonā veikt vietējo cukurbiešu pārstrādi, bet pārējā laikā pārstrādāt no ārzemēm ievesto jēlcukuru. Par cukurfabrikas pirmo direktoru (1926. -1940.) kļuva cukurbiešu audzēšanas pionieris agronoms Jānis Laže (1886-1969).

Ārzemju kapitālisti skeptiski vērtēja cukurrūpniecības attīstības perspektīvas Latvijā, neizsniedza vajadzīgos kredītus. Akciju sabiedrība nonāca maksāšanas grūtībās un 1927. gada 1. jūlijā Jelgavas cukurfabriku pārņēma valsts. Tā kā Jelgava vien nevarēja apmierināt cukura patēriņu Latvijā, uzcēla vēl divas cukurfabrikas: 1932. gadā Krustpilī (33. att.) un 1935. gadā Liepājā. Ceļot Liepājas cukurfabriku, daļēji izmantoja kādreizējās kuģu būvētavas ēkas. Iekārtu saņēma no Vācijas.

33. att. Skats Krustpils cukurfabrikā

Līdz 20. gs. 30. gadu vidum Latvijas cukurfabrikās strādāja galvenokārt ārzemju speciālisti. Pavisam 1936. gadā cukurrūpniecībā nodarbināja 881 strādājošo, 1937. gadā – 1178, 1938. gadā – 1108. 1929./1930. gada sezonā saražoja 3,5 tūkst. t cukura, visvairāk 1934./1935. gada sezonā – 53,4 tūkst. t cukura. Kā blakus produktus ieguva melasi (1934./1935. gadā 10,9 tūkst. t), cukurbiešu graizījumus un filtrkaļķi.

Melasi pielietoja lopkopībā, nelielā daudzumā arī rauga un spirta ražošanā. Cukurbiešu graizījumus pārdeva lopbarībai. Filtrkaļķus lietoja zemes kaļķošanai. Tos izsniedza bez maksas. Mazā pieprasījuma dēļ tos diezgan daudz izveda uz Vāciju.

Cukura uzglabāšanai cēla noliktavas, modernākajai no tām Rīgā ietilpība bija 12 tūkstošus tonnu cukura. Trīsdesmito gadu beigās, palielinoties cukurfabriku jaudai, samazinājās ražošanas izmaksas. 1933./1934. gada sezonā fabrikas diennaktī pārstrādāja 2337 tonnas cukurbiešu, bet 1938./1939. gada sezonā – jau 3329 tonnas. 1934.-1935. gadā Latvijas cukurfabriku kopējā produkcija 53,4 tūkstošus tonnas pirmoreiz nodrošināja iekšzemes patēriņu, tad arī tika pārtraukts cukura imports no ārzemēm. Nedaudz cukuru eksportēja uz ārzemēm – 1936. gadā uz Igauniju 1740 tonnas.

Latvijas cukurrūpniecības attīstību veicināja 1932. gadā pieņemtais likums par cukura monopolu: vienīgi Finanšu ministrijai bija tiesības veikt Latvijā ražotā cukura iepirkšanu, kā arī no ārzemēm ievestā un iepirktā cukura pārdošanu. Latvijas cukuru monopola ienākumi 1934./1935. gada sezonā sasniedza 7,6 miljonus latu, bet 1938./1939. gada sezonā – 14,7 miljonus latu. Jelgavas cukurfabrikā cukura ražošanu veica pēc šādas tehnoloģijas. Bietes iekrāva pludināšanas kanālā. Ar spēcīgu ūdens strūklu tās novadīja uz biešu ceļamo ratu, kas rotējot tās padeva uz mazgātavu. No mazgātavas bietes nonāca elevatorā un automātiskajos svaros. Griešanas ierīce tās sagrieza plānās 4-6 mm makarona veida šķēlītēs. Difuzorā šķēlītēm pievadīja siltu ūdeni sulas iegūšanai. Lai cukurs difundētu no šūniņām, tās apstrādāja ar 70-80°C siltu tvaiku. No difuzora sulu novadīja mērītājos, bet izskalotās šķēlītēs uz spiedēm, kurās no tām izspieda lieko ūdeni un padeva uz cukurbiešu atgraizījumu noliktavu. Sulai, kurai ir skāba reakcija, kaļķošanas rezervuārā piejauca kaļķa piena veidā kalcija hidroksīdu (Ca(OH)2) apmēram 2,5 % no biešu sulas. Sula kaļķošanas rezervuāros neitralizējas, ar kaļķiem savienojas dažādi necukuri.

Pirmajā, saturācijas, katlā, sulu apstrādājot ar ogļskābo gāzi (CO2), kalcija disaharīdi sadalās cukurā un kalcija karbonātā, atdalot necukurus. No saturācijas ietaises maisījumu padeva uz filtrpresēm. Filtrējot duļķi caur filtraudumu, zem spiediena sulu atdalīja no filtrkaļķiem. Filtrkaļķus lietoja zemes uzlabošanai: bez kaļķiem tā saturēja līdz 1 % P2O5. Tālāk, sulu laižot caur mehāniskajiem filtriem, no tās atdalīja sīkākus nešķīstošus piemaisījumus. Sulu izvadot caur priekšsildītājiem un otrējiem saturācijas katliem, pazeminājās to alkalitāte no 0,08 līdz 0,03. Sulu vairākkārt filtrēja, apstrādāja ar sēra dioksīdu (SO2) un uzsildīja līdz 103-105°C. Attīrīto sulu iztvaicētājos sabiezināja no 16° līdz 55° pēc Briksa. Iegūto sīrupu vārīja vakuuma aparātos kristāliskā masā, kas saturēja ap 6 % ūdens. No tās ieguva 50-60 % balto kristālisko cukuru. Kristālisko masu padeva kristalizatoros ar maisītāju, no turienes centrifūgās. Ieguva balto cukuru, dzelteno un zaļo sīrupu. Balto cukuru pēc kaltes sijāja uz sietiem un iepildīja maisos.

Zaļo sīrupu savārot un apstrādājot, iegūst dzelteno sīrupu un no tā melasi, kas satur 50 % cukuru. Melasi iegūst 2,5-3 % no biešu svara.

Labam cukuram jāsatur 99,6 % saharozes (C12H22O11). Biešu apstrāde ilga apmēram 3 mēnešus. Apstrādājot ap 45 tūkstošus tonnu biešu, ieguva 5-6 tūkstošus tonnu cukura. No 100 kg biešu ar 17 % cukura saturu ieguva 14 kg 96 % jēlcukura, kas atbilda 13,5 kg cukura, kā arī 1,5 kg 92 % otrā jēlcukura, kas deva 1,3 kg cukura un melasi, kas saturēja ap 50 % cukura. Kopējais cukura iznākums no 100 kg biešu bija līdz 16 kg.

Padomju (1940-1941) un vācu okupācijas (1941-1944) gados turpināja darboties visas trīs Latvijas cukura fabrikas. 1944. gadā kara darbībā cieta Jelgavas cukurfabrika. 1945. gadā no Liepājas cukurfabrikas uz Vāciju izveda visus elektromotorus un ražošanas iekārtu krāsaino metālu detaļas.

Cukuru izmantoja iedzīvotāju patēriņam, saldumu, konditorejas, maizes un vīna rūpnīcās.

Lielākie patērētāji bija saldumu un konditorejas izstrādājumu uzņēmumi A/s "Laima", A/s "Vilhelms Ķuze", A/s "L. W. Goeginger" u.c. 1938. gadā Latvijā darbojās 29 šokolādes un konfekšu fabrikas ar 2351 strādniekiem, kas ražoja 11,3 miljonus latu vērtu produkciju [2.13.].


         
Share

Lietotājvārds vai e-pasts:
Parole:
POTCPSSv
  12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
2728293031  
Testa versija v2.1 © 2009 - 2010 Ķīmijas skolotājs, visas tiesības paturētas
info@kimijas-sk.lv