Izglītības tehnoloģiju uzņēmuma "Edurio" Latvijas komandas vadītāja Lauma Tuča norāda – skolu tīkla pārskatīšana ir ļoti svarīgs darbs, kas ļautu citādāk izlietot izglītības nozarei paredzēto finansējumu, turklāt pētījumi apliecina, ka arī vecākiem svarīgāk par skolas tuvumu ir izglītības kvalitāte. Savukārt finansists un investors Ģirts Rungainis kritizēja līdz šim gauso rīcību, atgādinot, ka demogrāfiskos rādītājus un to, cik būs pirmklasnieku vai skolēnu vidusskolas vecumā, valsts zināja jau pirms vairākiem gadiem, bet rīcība nav sekojusi.
Tuča atgādināja, ka pie jauna finansēšanas modeļa Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) strādā jau ilgstoši. Šobrīd galvenā problēma Latvijā ir milzīga skolu dažādība, sākot ar tādām, kurās ir 1500 bērni, un ar beidzot ar tādām, kurās mācās 50 bērnu. "Mēs neesam tik bagāti, lai varētu uzturēt visas skolas, tāpēc skolu tīkls ir jāsakārto. Naudas izglītības sektoram ir ļoti daudz, bet jautājums, kā tā tiek dalīta – cik liekam "betonā" un cik – cilvēkresursos."
Eksperte atzina, ka nevar salīdzināt, vai 15 kilometru attālumu līdz skolai jāveic Pierīgā vai pa smilšainu ceļu reģionos, ja ģimenei vispār nav sava transportlīdzekļa. Taču viņa uzsvēra, ka vecākiem skolas tuvums nebūt nav pirmā prioritāte. "Pagājušā gadā ar vienu no Vidzemes pašvaldībām veicām mobilitātes aptauju, kur piedalījās 1200 vecāku, ar mērķi saprast, kas ir kritēriji vecākiem [skolas izvēlē]. Hipotēze bija, ka svarīgākais ir, lai skola būtu maksimāli tuvu.
Īstenībā tuvums parādījās tikai kā trešā atbilde. Pirmā atbilde bija kvalitāte un iespējamie papildu pulciņi, fakultatīvā izglītība. Protams, komentāros parādījās arī, ka jāuzlabo infrastruktūra, bet tā ir izdarāma lieta, ja problēmu skata kompleksi. Nav tā, ka visi ir šausmīgi pret reformu - ja pajautā vecākiem, tad viņiem ir būtiska kvalitāte."
Tomēr skolu reforma nav vienīgais, ko pedagogi sagaida no valdības – ļoti svarīgi ir risināt arī pedagogu labbūtības jautājumus, kas saistīti ar atalgojumu, slodzēm, izdegšanu. "Jau divus gadus pēc kārtas mēs redzam dramatiskus rezultātus labbūtības jautājumos. Pēdējā gada aptauju rezultātos puse skolotāju norāda, ka ir apsvēruši mainīt profesiju. Mēs runājam par jaunu pedagogu piesaisti, bet mums trūkst līdzekļu pat esošo pedagogu pieklājīgai atalgošanai," rezumēja speciāliste.
Viņa arī atgādināja, ka pēdējos gados izglītības nozare ir piedzīvojusi ļoti straujas un fundamentālas pārmaiņas, proti, vēl nesen pedagogiem bija jāpielāgojas pandēmijas ierobežojumiem un attālinātām mācībām, ļoti īsā laikā bija jāapgūst ļoti daudz tehnoloģiju, paralēli ieviešot jauno mācību saturu, kamēr materiāli vēl tikai tika sagatavoti.
Rungainim bija īpaši kritisks viedoklis par to, kā tiek plānoti resursi izglītības nozarē: "Valsts zina par to, cik būs skolēnu pirmajā klasē, pirms astoņiem gadiem, kad sieviete stājas [grūtniecības] uzskaitē valsts sistēmā. Attiecīgi – cik bērnu būs 12. klasē vai attiecīgā līmeņa mācību iestādēs – pirms 16 gadiem. Tas, ka dzimstība ir tur, kur viņa ir, un turpina virzīties [lejup], ir sen visiem zināms. Tas, ko esam izvēlējušies – vēlmju domāšanu un nevis risināt problēmas proaktīvi, ietaupīt naudu un panākt labāku risinājumu, bet risināt tās reaktīvi, kad sistēma sabrūk."
