Kā risināt skolotāju trūkuma problēmu – šo ilggadējo Latvijas paradoksu?

Katru septembrī medijos dzirdam par katastrofālu skolotāju trūkumu Latvijā. Šis gads nav izņēmums (skat. šeit un šeit).

Tik tiešām – lai arī brīvo darba vietu skaits izglītības nozarē nav liels, pēdējos gados tas nemitīgi aug.

Man šī pastāvīgā skolotāju trūkuma situācija liekas paradoksāla (un lielā mērā arī mākslīgi uzturēta), jo īstenībā Latvijā skolotāju ir vairāk nekā vairumā citu Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu (šo rādītāju rēķinot pret skolēnu skaitu [1]; 2. attēls). Mazas skolas, līdz ar to - mazas klases un mazs skolēnu skaits uz skolotāju - neļauj celt pedagogu algas, samazinot profesijas prestižu un vairojot ilgstoši neaizpildītas vakances. Vienalga, cik jaunu skolotāju sagatavos Latvijas augstskolas (un vienalga, cik valsts budžeta līdzekļu tiks tērēts jauno skolotāju “budžeta” vietām un stipendijām) – pašreizējā skolotāju atalgojuma situācijā liela daļa izglītības programmu absolventu izvēlēsies darbu citās profesijās.

Lūk, ierosinājums! Tā vietā, lai izmisīgi mēģinātu atrast skolotājus katrai mazai klasei (lasi: aizpildīt vakances ar zemu algu), vai prātīgāk nebūtu vēl aktīvāk apvienot klases un skolas, veidojot tās lielākas un panākot lielāku skolēnu skaitu uz skolotāju?

Tad, pirmkārt, skolotāju pietiktu visiem skolēniem, otrkārt, skolotājiem būtu ievērojami augstākas algas.

Iespējams, es nebūšu vienīgais, kuram radies priekšstats, ka skolotāju atalgojums pēdējos gados audzis strauji. Tomēr šis priekšstats izrādījies maldīgs. Pedagogiem faktiski izmaksātais atalgojums joprojām nepārsniedz vidējo algu valstī. Arī tā pieauguma temps knapi spēj turēt līdzi vidējās algas pieaugumam (3. attēls). Tādējādi šobrīd Latvijas skolotāju algas joprojām ir ne tikai starp zemākajām ES, bet arī nekonkurētspējīgi zemas, salīdzinot ar citām profesijām.

Neredzu citu risinājumu “skolotāju trūkumam un zemajām algām”, kā tikai palielināt skolēnu skaitu uz skolotāju. Jau tagad izglītībai tērējam ļoti lielu valsts budžeta daļu (4. attēls) – to nevarēsim kāpināt, neapdraudot citus valsts sektora pakalpojumus (piemēram, veselības aprūpi) un neceļot nodokļus. Lai gan teorētiski pastāv iespēja mazināt skolēnu instrukciju laiku (lasi – laiku, ko skolēni pavada skolā), tas diez vai ir praktiski realizējams, jo tas Latvijā jau šobrīd ir viens no zemākajām ES [2]. Cits risinājums – skolotāja darba stundu skaita palielinājums – arī nav dienaskārtībā, jo tas Latvijā pēc starptautiskiem standartiem ir diezgan liels.

Gadījumā, ja kāds baidās, ka lielajās klasēs bērniem nevarēs veltīt pietiekamu uzmanību un tādējādi var pasliktināties mācību sasniegumi, vēlos atgādināt, ka Latvijā skolotāju alga daudz vairāk ir saistīta ar skolēnu sasniegumiem nekā skolēnu/skolotāju skaita attiecību. Arī starptautiskie pētījumi nepārprotami liecina, ka skolotāja personiskās īpašības ir starp svarīgākajiem skolēnu mācību sasniegumu noteicošajiem faktoriem. Lai masveidā piesaistītu Latvijas skolās jaunus talantus – bez profesijas prestiža un atalgojuma pieauguma neiztikt.

[1] Izņemot profesionālo vidējo izglītību.

[2] Daļēji tas atspoguļo ļoti garas vasaras brīvdienas Latvijā.

Oļegs Krasnopjorovs, Latvijas Bankas ekonomists

 

Vietnes "Ķīmijas skolotājs" redaktora viedoklis. “Cilvēks ar kalkulatoru” galīgi nesaprot (vai tēlo, ka nesaprot), kāpēc šāda situācija izveidojas un kādu sociālo funkciju pilda izglītības joma. Starp citu, izejot no autora teiktā, pēdējās diagrammas dati liek domāt, ka starp ES valstīm igauni ir “visdumjākie”. Tie, kas kaut cik ir tēmā, vērtē Igaunijas izglītības sistēmu savādāk. Raksta satura pamatā ir manipulācija ar skaitļiem un pavirši spriedumi. Pieļausim, ka autors neko sliktu nav domājis, bet atcerēsimies: “Ceļš uz elli ir bruģēts ar labiem nodomiem”.

  

Lasīts 129 reizes Pēdējo reizi rediģēts Sestdiena, 04 septembris 2021 04:37
Pieslēdzieties, lai rakstītu komentārus
Aktīvā pozīcija: Sākumlapa Viedokļi Kā risināt skolotāju trūkuma problēmu – šo ilggadējo Latvijas paradoksu?