Drukāt šo lapu

Projekta Skola2030 divas puses: radošā un birokrātiskā

Bijušajai projekta Skola2030 vadītājai Velgai Kaksei aiz muguras 50 gadus ilgs darbs, no tiem 38 izglītības laukā: ķīmijas skolotāja, ķīmijas mācību grāmatu autore, kursu vadītāja, dabaszinātņu un visa izglītības satura reformu un jaunas mācību pieejas ieviešanas dalībniece.

Sarunā mēģināsim palūkoties uz projektu Skola2030 ar divējādu skatu: no iekšienes, jo V. Kakse ilgu laiku bijusi ļoti nozīmīga šā projekta daļa – projekta vadītāja, savukārt pašlaik, kad jau pāris gadu nedarbojas projektā, viņai ir savs skats no malas un secinājumi.

Kāda ir bijusi projekta Skola2030 īstenošana, kā to vērtējat no malas?

Aizejot pensijā, es, protams, dzīvoju līdzi visam, kas projektā tika darīts. Man ir ļoti žēl, ka projekta rezultātu ieviešana sakrita ar mums visiem ļoti grūtiem laikiem Latvijā un visā pasaulē – ar kovida pandēmiju. Tieši tad, kad bija jāsāk pamatizglītībā ieviest jauno saturu, bijām izturējuši pirmo tūri pandēmijas gaisotnē, un tas, protams, pilnīgi mainīja daudzus, daudzus plānus. Tomēr vienlaikus, kā mēs ar projekta cilvēkiem spriedām, – lai cik tas ļauni skanētu, pandēmija arī palīdzēja dažās jomās, kurās mēs cīnījāmies ar skolotājiem, piemēram, datoru lietošanā. Vairāk izmantot digitālās prasmes – tas bija viens no projekta mērķiem. Apbrīnojami, cik ātri skolotāji tās apguva, kad dzīve piespieda. Gan semināri varēja notikt attālināti, gan dažādas konsultācijas. Ja nebūtu pandēmijas, varbūt tam būtu vajadzīgi gari gadi. Tā ka savs ļaunums un savs labums.

No citas puses skatoties – un atskatoties arī uz četriem maniem darba gadiem projektā, varētu teikt, ir liela sāpe. Mācību saturu var veidot dažādi. Tā Latvijā ir pirmā reize, kad mācību saturu pārskata un pilnveido visās izglītības pakāpēs – no pirmskolas līdz vidusskolai. Tāpēc vispirms tika radīta vīzija, kādam jābūt skolēnam, kas viņam jāzina, jāprot, kādai attieksmei jābūt, beidzot noteiktu izglītības pakāpi. Pamatojoties uz šo vīziju, tika veidots mācību saturs, paredzot jau konkrētus mācību priekšmetus, plānojot mācību stundu skaitu. Un tad ir tā, kā es teicu, sāpe. Mums ir demokrātiska valsts, visi var izteikt savu viedokli. Tad, kad šis saturs bija izveidots un tas bija jāapstiprina Ministru kabinetā (MK), sākās šīs demokrātijas izpausmes, kad bija ļoti dažādi viedokļi, ko vajag, ko nevajag. Skumjākais bija vēl joprojām mūsu sabiedrībā valdošais uzskats, ka galvenais ir stundu skaits mācību priekšmetā – un tad jau visu var iemācīt.

Mūsu paredzēto stundu skaitu izmainīja, saturs bija jāpārstrādā, turpinājās iebildumi. Un sākotnējā vīzija par skolēnu zināmā mērā tika izļodzīta. Tas ir tā kā mājas būvniecībā – uzprojektējam, gribam uzcelt, zinām, kādi materiāli būs vajadzīgi, bet pēkšņi kādam vajag kaut kādu balkonu, vēl kaut ko un vēl kaut ko. Izglītībā tā ir ļoti liela problēma – nepaļaujamies uz profesionāļiem, bet ļoti ietekmējamies no sabiedrības, nevalstisko organizāciju, arī Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) pārstāvju uzskatiem. No ārpuses viss izskatās vienkārši, bet realitātē tas kavēja mācību līdzekļu izstrādi, jo, līdzko izmainīja normatīvo regulējumu, standartu, tūlīt bija jāmaina mācību priekšmetu programmas, kurām atbilstīgi tiek veidoti mācību līdzekļi. Laiks, cilvēkiem papildu slodze, stress, ne visi izturēja, ne visi spēja pieņemt to, ka kaut kas jādara no jauna.

Es apbrīnoju projekta cilvēkus, kuri ir izturējuši un cenšas īstenot sākotnējās idejas. Īpaši gribu pateikt paldies Zanei Oliņai par viņas izturību: viņa nenāk no ierēdniecības un pirmo reizi strādāja valsts pārvaldes organizācijā, un viņas ieguldījums tiešām ir milzīgs. Mums bija ļoti liels atbalsts no Valsts izglītības satura centra (VISC) vadītāja Guntara Catlaka, kuram bija plašs redzējums, Eiropas pieredze. Es domāju, ka cilvēki strādā pēc labākās sirdsapziņas un cenšas, lai mūsu bērnam skolā būtu kvalitatīva izglītība atbilstīgi 21. gadsimtam. Kur sākas pretrunas? Izglītībā visi ir speciālisti, vismaz pamatskolu beiguši, un mēs vērtējam, balstoties uz savu pieredzi, nesaprotot, ka viss tik ļoti, ļoti strauji mainās, ka mūsu bērns ir pilnīgi citādāks. Kā ķīmiķe teikšu – katru dienu pasaulē iegūst jaunas vielas, bet tas nenozīmē, ka bērnam tās visas būtu jāzina.

Kāds bija jūsu pašas redzējums, kad iesaistījāties, piekritāt, veidojāt komandu un sākāt projektu?

25 gadus esmu nostrādājusi VISC (iepriekš Izglītības satura un eksaminācijas centrs – ISEC), un man bija privilēģija, ka tiku iesaistīta dažādās Eiropas Savienības organizētās darba grupās par izglītību, jo saturu mainīja visā Eiropā, un iepazīt daudzu Eiropas valstu izglītības sistēmu, pieredzi, satura maiņu. Domāju, ka esmu pietiekami zinoša šajos jautājumos, bet projekta vadība nebija mans mērķis, tas notika netīšām. Es sevi redzēju kā dabaszinātņu jomas satura vadītāju – tas ir mans lauciņš. Konkursā uz satura izstrādi bija pieci seši cilvēki uz vienu vietu, savu lomu spēlēja samērā mazais finansējums, skolā varēja nopelnīt vairāk. Izkristalizējās cilvēki, kuri tiešām bija entuziasti, kuri nenāca uz projektu strādāt naudas dēļ, bet idejas vārdā, kuri domāja par nākotnes skolēnu. Mums bija vislabākais modelis kolektīvam: pilns vecuma spektrs – sākot ar studentiem, un es biju vecākā projekta darbiniece. Dažāda pieredze, dažādi redzējumi – tieši tas, kas šādā darbā ļoti vajadzīgs, jo veidojam jaunu saturu, skatāmies nākotnē, diskusiju rezultātā iegūstam, manuprāt, labāko rezultātu.

Kāds, jūsuprāt, ir nākotnes skolas absolvents?

Vispirms – jaunietim jābūt sagatavotam ne tikai nākotnes profesijas izvēlei, bet dzīvei sabiedrībā. Gatavam pieņemt lēmumus visdažādākajās dzīves situācijās, vai tā ir dabas katastrofa vai vēlēšanas. Prasme sadzīvot ar saviem līdzcilvēkiem. Tāpēc mēs runājam par kompetencēm: tas ir kompetents cilvēks, gatavs dzīvei un darbam sabiedrībā, nav tikai skolotāju vai vecāku virzīts.

Otrs, ko līdzās pieejas maiņai projekts mēģināja darīt, ir veidot citādu izpratni par skolēnu sasniegumu vērtēšanu. Mainīt padomju laiku sistēmu, ka galvenais ir atzīme. Nē, skolēnam ir jāmācās pašam priekš sevis. Dažādās skolās astoņas balles var nozīmēt ko citu. Vecākiem, protams, ir grūti, jo nevis var vienkārši paskatīties atzīmes, bet ir jāprasa bērnam, ko šodien jaunu iemācījies. Stāstot bērns vēl atkārtotu apgūto, mācītos pats vērtēt savas zināšanas un prasmes.

Bet kā bubulis mums vienmēr priekšā ir eksāmens. Nezinām, kas tur būs un kā tur vērtēs, nevaram mācīt (mācīties), jo nezinām, ko prasīs.

O jā! Reiz, darbojoties starptautiskā projektā, dzīvoju pie zviedru skolotājas. Ēdam brokastis, un viņas dēls saka: “Nu labi, tad es eju uz eksāmenu.” Vēl iepriekšējā vakarā mums bija pavēla tikšanās ar maniem 12. klases skolēniem, un te uzreiz – eksāmens! Skolas beigšanas eksāmens matemātikā. “Es eju pārbaudīt, ko esmu iemācījies,” viņš mierīgi atbild. Četras stundas rakstīja eksāmena darbu, tad gāja uz pārējām stundām. Tas ir normāli – skolēns iet pārbaudīt, ko viņš 12 gadu laikā iemācījies matemātikā, un tad viņš zinās, ko var tālāk darīt un ko varbūt nevajag. Man arī bija skolēni, kuri lika visus iespējamos eksāmenus, lai pārbaudītu sevi. Skolēnam ir jāmāk domāt, spriest, secināt. Bet eksāmens kā tāds vēsturiskais bubulis mums nāk līdzi.

Projektā ir dažādu pakāpju un līmeņu sadarbība. Kāda tā bija ar pedagogiem, VISC, IZM?

Visiem, izņemot grāmatvežus, juristus un vēl dažus projekta darbiniekus, bija pedagoģiskā pieredze, tā ka to visu ir radījuši pedagogi. Sadarbojāmies ar pedagogu profesionālajām asociācijām, mācību līdzekļus izstrādāja projekta sadarbības partneri – Rīgas Strazdumuižas internātvidusskola – attīstības centrs, kas veidoja mācību līdzekļus Braila rakstā, un Latvijas augstskolas: Latvijas Universitāte, Daugavpils Universitāte, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija, sākotnēji arī RPIVA, Liepājas Universitāte un Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija. Tādējādi bija iesaistītas visas nozīmīgākās augstskolas, kuras gatavo pedagogus. Mums bija 100 pilotskolu, kurās aprobējām saturu un pieejas maiņu, no kurām saņēmām atgriezenisko saiti, arī ieteikumus pilnveidei. Tā ka kopējais to pedagogu skaits, kuri saturu radīja un pēc tam to apsprieda, mērāms tūkstošos. Vēl, protams, visi tie tūkstoši pedagogu, kuri mācījās projekta profesionālās pilnveides kursos; līdz 2020. gada jūlijam tādu bija vairāk nekā 11 000.

Tomēr es gribētu uzsvērt, ka pedagogi rindā uz darbu projektā nestāvēja, jo tā ir milzīga papildu slodze. Skolotāji ir ļoti noguruši pandēmijas laika attālinātajā darbā, un nav viegli sēdēt pie datora un kaut ko radīt projektam, piedalīties attālinātos semināros un sanāksmēs. Vēl ir darbs, ko pedagogs neredz, – lai izveidoto mācību materiālu publicētu resursu krātuvē, tas jāizrediģē un jāmaketē, tātad jārīko iepirkums, atkal vajadzīgs laiks. Kad jau gāju pensijā, radās ministres Ilgas Šuplinskas ideja par “Tavu klasi”. Jāteic, ka katrs vēlas, lai filma būtu kvalitatīva, bet ne katrs pedagogs var stāvēt kameras priekšā, un atkal sanāk aizķeršanās.

Skola2030 ir VISC projekts, centra vadītājs G. Catlaks vienmēr iesaistījās procesā. Atbalstoša bija arī projekta atbildīgā amatpersona Guntra Kaufmane. Par ministriju runājot – dažādi. Sākumā ministrs bija Kārlis Šadurskis. Lai projektu vispār varētu īstenot, sākt ieviest, Saeimā bija jāveic Izglītības likuma un Vispārējās izglītības likuma grozījumi. Bija paredzēts, ka sešgadnieki sāks 1. klasi un ka vairs nebūs mācību priekšmetu standartu, būs tikai MK apstiprināts valsts pamatizglītības standarts un vispārējās vidējās izglītības standarts. Cepuri nost ministram, jo mums bija ļoti laba sadarbība, viņš darīja visu, lai šīs izmaiņas tiktu veiktas, bet diemžēl sabiedrības balss bija skaļāka par profesionāļiem, tāpēc sešgadnieku 1. klasē joprojām nav. Tas bija pirmais šoks un aizkavējums – atkal bija jāpārstrādā. Papildus tam, ko redz uz ārpusi – rezultātiem, produktiem, svarīgi ir visi normatīvie akti – likumi, noteikumi, kas jāievēro finansējuma apguvei. Un te IZM Struktūrfondu departaments vienmēr atbalstīja. Ļoti liela problēma ir ministru, ne tikai izglītības, maiņa. Nākamā ministra skatījums ne vienmēr sakrīt ar iepriekšējā, it īpaši, ja mainās politiskās partijas. Izglītībā visi ir speciālisti, un izglītībai cilvēki pievērš uzmanību, tāpēc tā arvien noder politiskiem manevriem, sevišķi vēlēšanu gadā. Šīs izmaiņas nogurdina skolotājus, viņi kļūst nepamatoti kritiski. Vispār mācību saturs neatkarības laikā tiek mainīts tikai trešo reizi, un šoreiz tika mainīts nevis pats saturs, bet pieeja, kā to īstenot. Vienmēr esmu domājusi, cik labi būtu, ja izglītības ministri nebūtu politisko partiju pārstāvji. Tad mēs izglītībā varētu nemētāties uz priekšu un atpakaļ, bet sistēmiski strādāt, kā tas ir daudzās citās valstīs.

Viens no pedagogu pārmetumiem skar tieši VISC un IZM sadarbību: projektā kaut kas ir paredzēts, bet seminārā ministrija atbild, ka tam nav finanšu vai tās projektā nav apgūtas. Vai, jūsuprāt, tas ir objektīvi?

Ar finansējumu ir ļoti sarežģīti, jo liela daļa finansējuma mācību satura apguvei nav tieši valsts finansējums, bet nāk no pašvaldībām. Ministrija finansē pedagogu algas, bet pārējais finansējums, arī attiecībā uz mācību līdzekļu iegādi, nāk no pašvaldības. No pašvaldības ir atkarīgs, kā kura finansējumu sadala, kas ir tās prioritātes. Pilnīgi esmu ministrijas pusē skolu optimizācijas jautājumā. Jau 2005. gadā, kad mēs sākām dabaszinātņu projektu, izjutām pašvaldību prioritātes – citas izvēlējās mēbeles, nevis mikroskopus…

Semināros viens pedagogs sadzird ko vienu, otrs – pavisam citu. Svarīgi, kāda ir skolas vide, skolu vadība, vai tā atbalsta jauno. Mums vēl ir skolas, kur viss notiek pēc “skaldi un valdi”, tāpēc skolotājam vieglāk savu sāpi izteikt seminārā, nevis skolas vadībai prasīt, kāpēc kaut kā nav. Un diemžēl ir arī skolotāji, kuriem neko nevajag. Latvijas pedagogiem ļoti raksturīga parādība: tie, kuriem viss ir kārtībā, neko nesaka un mierīgi apzinīgi dara savu darbu; vairāk runā tie, kuri ne vienmēr ir paši labākie, bet kuri ar kaut ko ir neapmierināti. Tad atrod jebkuras dzirdīgas ausis… Lai izdarītu secinājumus par to visu, ir jāveic nopietna aptauja.

Vai bija arī kādi uzlabojumi, ieteikumi, ko jūs saņēmāt, iestrādājāt projekta dokumentos?

Pamatizglītības standartam bija kādi 800 ieteikumi no dažādām organizācijām, privātpersonām. Pilotskolām bija kuratori, tie uzklausīja skolotājus, vāca informāciju, nodeva to satura veidotājiem un pedagogu profesionālās pilnveides programmu īstenotājiem. Tas bija komplekss process.

Publiskā apspriešana ir ļoti vajadzīga. Kādi bija ieteikumi? Protams, bija labas lietas – cilvēki bija pamanījuši kādas neprecizitātes vai zinātniski nekorektus formulējumus u. tml. –, tomēr vairāk vai mazāk šie ieteikumi bija tāda deķīša vilkšana katram uz savu pusi bez iedziļināšanās, tā rīkojās pat dažas skolotāju profesionālās asociācijas. Uz visiem ieteikumiem tika rakstītas atbildes, un varbūt cilvēkiem tā bija iespēja saprast, kāpēc kādu priekšlikumu nepieņem, piemēram, ka tēma jau ir atklāta citā mācību priekšmetā, varbūt viņi vairāk iedziļinājās un sāka saprast jauno saturu. Vecā pieredze bija redzēt tikai savu mācību priekšmetu, te jāskatās uz visu saturu.

Pilotskolas vairāk aprobēja pieeju – metodiku, plānošanu, skolotāju sadarbību, tur radās labi ieteikumi.

To visu var redzēt mācību priekšmetu programmās, metodiskajos materiālos. Pašlaik vēl top metodiskie materiāli augstākā līmeņa apguvei, kas ir pavisam kas jauns. Ir noticis milzīgs daudzums vebināru, ieraksti joprojām pieejami skolotājiem. Publicēti pieredzes apraksti.

Tātad materiāli ir atrodami, un nav tā, kā pedagogi reizēm mēdz teikt – viņi ir atstāti tukšā, nekā nav, neko nezina?

Jā, materiāli ir pieejami, tikai skolotājam ir jāsaprot, kas vajadzīgs. Pati esmu četru mācību grāmatu autore, un pašlaik mokos, domādama, kā veidot grāmatu. Mācību grāmata mūsdienās ir vajadzīga, bet tā ir kā palīgs, jo ir tik daudz informācijas līdzekļu, turklāt viss tik ļoti strauji mainās. Grāmatā var ielikt tikai pamatlietas, fundamentālo, kas nemainīsies. Jāmudina sekot, kas notiek apkārt, kas mainās, kas jauns rodas. Projektā ir izstrādāti mācību līdzekļu paraugi skolotājam, piemēram, pārbaudes darbi vai laboratorijas darbi. Paraugi, kā veidot, kā organizēt vērtēšanu, jo nākamgad pedagogs tik un tā izstrādās savu darbu. Kur meklēt? Projekta Skola2030 mājaslapā un mācību resursu krātuvē mape.skola2030.lv, “Tavas klases” arhīvā un citur. Projekta mērķis ir mēģināt iespējami vairāk visus šos pieejamos materiālus sakārtot, sistematizēt tā, lai skolotājiem būtu vieglāk tos atrast.

Publiski ir izveidojies priekšstats, ka projektam ir tērēti lieli, lieli miljoni un gadu gaitā daudzi ir saņēmuši milzīgu atalgojumu, arī šobrīd, piemēram, skolotāji, kuri veido mācību materiālus; ka bijuši jau iepriekš zināmi mācību grāmatu autori. Kā jūs raksturotu, vai projekta finansējuma jautājumi ir pietiekami saprotami, caurskatāmi vai arī ir pamats uztraukties par finanšu izlietojumu un kādām slēptām darbībām?

Projektā slēptu darbību nevar būt, jo ik pa trim mēnešiem projekta finansējuma izlietojumu pārbauda Centrālā finanšu un līgumu aģentūra (CFLA). Pašlaik summa tiešām izskatās drausmīgi liela, sākām ar krietni mazāku, precīzi vairs neatceros. Veicot dažādus projekta grozījumus, summa ir gandrīz divarpus reižu pieaugusi. Projektā sākotnēji bija konkurss uz mācību satura izstrādātāju vietām pēc noteiktiem atlases kritērijiem. Ne visi varēja sadarboties, kāds apvainojās, ka pārsvaru gūst citāds viedoklis, gāja projām, daži rakstīja sūdzības, ka nav pieņemti darbā, kā jau mūsu sabiedrībā mēdz būt.

Vislielākais finansējums aiziet iepirkumiem. Lielie iepirkumi bija, piemēram, mācību resursu krātuves platformas izveidei, e-mācību videi, kurā notika visi kursi. Pirmais finansiālais paplašinājums un ieguldījums nāca mūsu sadarbības partnerim Latviešu valodas aģentūrai, lai mazākumtautības skolās varētu nodrošināt pāreju uz latviešu valodu, un mazākumtautību skolu pedagogi tika intensīvi mācīti latviešu valodā. Tagad ir “Tavas klases” filmēšana. Un, kā jau teicu, rediģēšanas, maketēšanas, mākslinieku pakalpojumu iepirkumi.

Algas projektā, manuprāt, ir ļoti mazas. Lielākajai daļai projektā iesaistīto pedagogu bija nepilna slodze, piemēram, par 0,3 slodzēm, ja pareizi atceros, uz papīra bija 350 eiro. Reizēm ir situācijas, kad kādu nedēļu kāds, īpaši, ja vada profesionālās pilnveides kursus, konferences, dara mazāk vai nemaz, bet citu – vairāk. Arvien ļoti sekojām darbinieku noslodzei mēneša ietvaros.

Iepriekšējos projektos atlīdzības bija pietiekami augstas, bet plānošanas periodā, kad mēs sākām, atlīdzības bija jāpiemēro VISC algām. VISC ir IZM pakļautības iestāde, kurā ir vēl zemākas algas nekā ministrijā. Tāpēc dabūt projektā profesionāļus no nozarēm, piemēram, IT jomā, bija ļoti sarežģīti. Tā vairāk bija šo speciālistu labdarība, daudzi strādāja idejas pēc, sakot: “Mani bērni ies skolā, gribu, lai viņiem ir laba izglītība.”

Un vēl ir viena lieta. Piemēram, jūs rakstāt rakstu. Cik ilgu laiku patērējat? Dažādi: viens uzraksta vienā elpas vilcienā, cits cīnās visu dienu. Tāpat ir ar mācību satura un mācību līdzekļu izstrādi. Tāpēc rēķina vidējo laiku, cik apmēram vajadzētu patērēt, lai to radītu.

Bet jūs uzdevāt arī absolūti nekorektu jautājumu. Mācību grāmatas projektā neizstrādā, ar mācību grāmatām projektam nav nekāda sakara. Mācību grāmatas izstrādā izdevniecības, tās izvēlas savus autoru kolektīvus, vai kādi autoru kolektīvi sevi piedāvā izdevniecībai. Tā ka mācību grāmatas ir izdevēju joma. Projekts veido mācību līdzekļu paraugus un mācību līdzekļus.

Vēl gribu piebilst, ka projekts izstrādā arī diagnosticējošos darbus, jauno eksāmenu paraugus, izstrādā un īsteno pedagogu profesionālās kompetences programmas, organizē seminārus un konferences. Arī visām šīm aktivitātēm tiek tērēts projekta finansējums.

Kāpēc jūs aizgājāt pirms projekta noslēguma? Vai bija īpašs nogurums, vilšanās vai negribējās turpināt?

Projekts sākotnēji bija plānots uz pieciem gadiem, tam bija jābeidzas pagājušajā gadā.

Es vispār dzīvē reti ko daru plānveidīgi, man viss notiek kaut kā netīšām. Es strādāju Latvijas Universitātes (LU) Radiācijas ķīmijas laboratorijā, pēkšņi sāku vadīt kursu “Ķīmijas pasniegšanas metodika”, tad aizgāju uz skolu, tad – uz VISC, viss, arī projekta vadība, nāca netīšām. Bet vienu savā dzīvē bija noteikusi tieši: ilgāk par 65 gadiem es nestrādāšu, jāļauj strādāt jaunajiem. Tas bija gandrīz humors: biju nostrādājusi radiācijā 12 gadu, sievietēm jau pēc desmit gadiem šajā jomā paredzēta pensija 10 gadus ātrāk; uz skolu gāju ar domu, ka 45 gadu vecumā iešu pensijā. Likumu atcēla, valdība mainījās, 55 gadu vecums arī mainījās, bet tad tos 65 noteicu cieši. Labi, projekta dēļ novilkšu līdz 67… Bet tad nāca projekta pagarinājums un sapratu: nē, vēl divi gadi būs par ilgu. Viens posms bija pabeigts, un bija īstais brīdis. Man bija ļoti žēl šķirties no kolektīva, jo mēs bijām entuziastu kompānija.

Vēl viens iemesls. Es jūtos atbildīga par tiem, kas ir man apkārt. Tad, kad redzēju, ka mums triecientempā būs jāfilmē stundas “Tavai klasei”, es nesaskatīju iespēju to visu tik ātrā laikā izdarīt atbilstīgi Publisko iepirkumu likumam, jutu, ka tā būs drausmīga cilvēku izdzīšana. Un tas man palīdzēja savu lēmumu īstenot.

Domāju, ka projektam bija ļoti daudz grūtību, visādu pārmaiņu. Izmaiņas notiek, un ir cilvēki, kuri nolūst. Ne velti projektiem ir noteikts termiņš – pieci gadi, bet tagad tas pagarināts jau uz septiņiem. Un arī, piemēram, tie jautājumi, ko jūs man uzdevāt, izskan visapkārt – projekta cilvēki tos dzird, un tas rada neuzticēšanos. Tikai strādājot projektā, to visu īsti var izjust.

Problēma, kas mani pārsteidza – un es varbūt nebūtu piekritusi vadīt projektu, ja to būtu zinājusi, – šis projekts atšķirībā no iepriekšējiem bija pakļauts visai ierēdniecībai, visai iestādes un ierēdņu darba kārtībai. Manam administratīvajam vietniekam katastrofāli bija tas, ka VISC vienlaikus īstenoja piecus dažādus projektus un tiem visiem uz konkrēto iepirkuma priekšmetu, teiksim, pasākumu organizēšanai vai transporta pakalpojumam, bija jārīko viens kopīgs iepirkums. Visi ar IT saistītie iepirkumi vēl bija jāsaskaņo ar IZM. Tas viss prasa papildu laiku, un ne vienmēr ir iespēja iekļauties plānotajos termiņos, kas projektos ir pats būtiskākais.

Tāda birokratizēšana, kas nokauj radošo darbību.

Tieši tā! Tas laikam kaut kādā veidā bija saistīts ar iepriekšējiem projektiem, kur varbūt kaut kas nebija noticis īsti pareizi, bet es, salīdzinot dabaszinātņu un matemātikas projektus ar šo, varu secināt, ka iepriekšējos bija iespējama citāda radošā darbība, jo projekta cilvēkus neraustīja uz visām pusēm. Tagad mums prasīja atbildēt par absolūti visu: algas, stundas, aprīkojums. Bet tas nav mūsu lauciņš! Mūs aicināja uz visādām sanāksmēm, lika atbildēt uz dažādiem jautājumiem, kuri nebija mūsu kompetencē. Tāpēc vēlreiz saku paldies visiem, kuri izturējuši nu jau – tūlīt būs – sešus gadus, un saprotu tos, kuri aiziet, būdami ārējo faktoru upuri. Projekta darbam svarīgs atbalsts, bet nereti tas tika kavēts, bremzēts, iespējami vairāk birokratizējot. Ļoti nomācoša ir neuzticēšanās projekta īstenotājiem, nepārtraukti rīkojot kādas kontroles. Es saprotu, ka projekta finansējuma izlietojumu pārbauda CFLA, bet tad vēl Finanšu ministrija, Valsts kontrole, IZM, un vēl ir projekta uzraudzības padome, kurai četras reizes, pēdējos gadus – divas reizes gadā, jāatskaitās par paveikto. Es reizēm domāju, cik šādas pārbaudes izmaksā un vai finansējumu nevarētu izmantot lietderīgāk. No malas to, protams, nevar saprast.

Kāds ir lielākais ieguvums, vai šobrīd sabiedrībā var redzēt projekta pienesumu?

Nevaru pateikt par sabiedrību, jo manā tuvumā nav neviena skolas vecumā. Mana radiniece, kura strādā pirmsskolas izglītības iestādē, redz ieguvumu: pedagogi daudz brīvāk jūtas, savstarpēji sadarbojas, dalās ar saviem mācību materiāliem, mainās pieeja darbam.

Bet sabiedrībā? Nemācēšu pateikt.

Droši vien jāaptaujā, ieguvums jāmēra kādos pētījumos.

Jā, noteikti. Mani bijušie skolēni, kuriem bērni mācās skolā, sarunās atzīst, ka kaut kas mainās skolā, ka vairs neesot zubrīšanas, esot mācīšanās.

Tad, kad sākās jaunā satura ieviešana 10. klasē, viena 10. klases skolniece gandrīz katru dienu sajūsmināta stāstīja, cik tagad interesantas stundas, ko tajās dara. Es gan vienmēr saku – svarīgi, kāds skolotājs, jo skolotāji arī pirms 40 gadiem strādāja ļoti radoši, sadarbojās ar kolēģiem, un, iespējams, vēl pēc gadiem desmit diemžēl būs tādi, kuri tikai atstrādās stundas. Bet mums radās jauni sarunu temati, un tā arī ģimenē – ir, par ko runāt, jo bērnam ir uzdots jautājums, ir jāmeklē risinājums, nevis tikai jāatrod viena no divām vai trim atbildēm.

Tieši tā! Tas arī ir galvenais projekta mērķis – ieinteresēt. Mūsdienās izglītība nekad nebeigsies, visu mūžu būs jāmācās, jo pasaule ir tik mainīga. Skolēns nekad nezina, ko viņam vajadzēs. Viņš iemācās mācīties, dara to ar sapratni, ar prieku, dara to sev, dara tāpēc, ka viņam patīk, nevis pārbijies iet uz skolu un dreb par kontroldarba atzīmi.

Rosina domāt, meklēt, pamatot savu viedokli, jo, izrādās, var būt trīs pareizas atbildes.

Jā! Labi, reizrēķins varbūt nemainīsies… Es domāju, ka skolotājiem – un bieži vien tādiem īpaši zinošiem skolotājiem – ļoti gribējās, lai visu to, ko viņi zina, zina arī viņu skolēni. Un pedagogiem ir diezgan pagrūti, šķiet, ka bērni tagad mazāk zinās, kā viņi bez visa tā dzīvos, bet viņi dzīvos citā laikā, citādā pasaulē, tāpēc ar viņiem ir citādi jādarbojas. Un ir otrs grāvis. Esmu noskatījusies, ka vienai daļai skolotāju savā jomā ir par maz zināšanu, lai viņi varētu ar bērniem radoši strādāt. Divi gali – ļoti, ļoti zinošie skolotāji, kuriem liekas, ka jaunās pieejas dēļ skolēns ne velna nezinās, un otri, kuri gatavi visām jaunajām idejām, bet kuriem pašiem pietrūkst tā, lai viņi šīs idejas varētu kvalitatīvi īstenot. Tāpēc ideālais variants ir pa vidu: ir vēlme izmantot jaunās pieejas, bet tā, lai skolēns iegūst arī zināšanas. Zināšanām ir jābūt, tikai pie tām nonākam atšķirīgā veidā. Ja jau no pirmskolas bērnam mācīs pašam atrast atbildi, kāpēc, – bērni taču vienmēr prasa: kāpēc? – tas viņam paliks uz ilgu laiku.

Noslēgumā man tāds emocionāls jautājums par jūsu emocijām: kādas izjūtas, emocijas jūs pārņem, kad runājat par šo projektu, kad dzirdat citus runājam, kad līdz jums atskan kādas atziņas, ierosinājumi, komplimenti, arī kritika? Kā ir vairāk – prieka, cerību, lepnuma vai nožēlas?

Teikšu tā, kā mans dēls teica: “Māt, ko tu cepies, tu esi pensijā, un tu tur vairs neesi iekšā.” Tad, kad es dzirdu negatīvas atsauksmes, kuras ir radušās tāpēc, ka cilvēki vispār nesaprot, kā tas viss ir tapis un cik daudzi tur, tā teikt, savus sviedrus ielikuši, protams, kļūstu diezgan nikna. Es gan nevienam nerakstu sūdzības. Ja dzirdu labus vārdus, priecājos. Ar projekta cilvēkiem vēl joprojām uzturu kontaktus, man kādreiz kāds palūdz konsultāciju, un arī tāpat parunājamies. Jūtos, kā normāls cilvēks jūtas un domā par darbu, kurš ir paticis. Viena puse man ļoti patika, man nepatika tā otra, birokrātiskā. Birokrātiskais aparāts bija kaut kas šausmīgs, bet, būdama apzinīgs cilvēks, sapratu, ka tā ir ļoti apzinīgi jāizpilda, lai varētu nonākt pie rezultāta. Tomēr nav tā, ka es visu laiku rokos un mēģinu sekot līdzi. Protams, katru dienu internetā paskatos, kas jauns pasaulē. Tas bija ļoti jauks laiks, un es ļoti, ļoti ceru, ka viss, kas bija plānots, tiks īstenots, cik nu to atkal atļaus tuvojošās vēlēšanas un viss pārējais, kas nāks pēc tam. Un vēlreiz saku paldies kolēģiem.

Sanita Dāboliņa

Lasīts 154 reizes Pēdējo reizi rediģēts Trešdiena, 22 jūnijs 2022 20:04
Pieslēdzieties, lai rakstītu komentārus