Kur esam priekšā Igaunijai? Skolu likvidēšanā!

Kaut Igaunijas skolu finansēšanas sistēma līdzīgi kā Latvijā lielā mērā balstīta uz skolēnu skaitu skolā un klasē, kas būtiski samazina mazo skolu izdzīvošanas iespējas, kaimiņvalstī skolu īpatsvars pret skolēnu skaitu ir lielāks, turklāt pēdējos septiņos gados skolu skaits sarucis tikai par 20.

Latvijas un Igaunijas skolas skaitļos

Igaunijas Izglītības un pētniecības ministrijā gan uzsver: skolu tīkla sakārtošana līdzīgi kā Latvijā ir viena no prioritātēm, kaut galavārds par to, cik un kādas skolas uzturēt, pieder pašai pašvaldībai. "Latvijas Avīze" Igaunijā pētīja, kāds ir skolu tīkls kaimiņvalstī, un meklēja kopīgo un atšķirīgo ar situāciju Latvijā.

Lielākā atšķirība skolu sistēmā Igaunijā un Latvijā ir, ka ziemeļu kaimiņvalsts kopš 2010. gada dibinājusi valsts ģimnāzijas, kurās ir tikai 10.–12. klase. Dzirdēts, ka tas darīts tāpēc, lai pašvaldības būtu spiestas slēgt savas ne tik kvalitatīvās vidusskolas. Tomēr Igaunijas Izglītības un pētniecības ministrijas (IZPM) Vispārējās izglītības politikas departamenta vadītāja Ulle Matsina sarunā ar "Latvijas Avīzi" min citu iemeslu ģimnāziju dibināšanai: "Galvenais iemesls, kāpēc to darījām, ir tas, ka meklējām visus veidus un iespējas, kā mūsu izglītības saturu vidējās izglītības posmā padarīt daudzveidīgāku un personalizētāku, tātad atbilstošāku katra skolēna interesēm.

Katrs skolēns var izvēlēties apgūt tādus mācību kursus, kādi viņam nepieciešami, lai sagatavotos izglītības turpināšanai pēc vidusskolas pabeigšanas. Galvenais mērķis tātad bija dažādot izglītības iestādes." Valsts ģimnāzijās izglītības saturs tiešām ir ārpus ierastā, bet par to "Latvijas Avīzē" stāstīsim nākamajā publikācijā janvārī par izglītības satura atšķirībām Latvijā un Igaunijā.

Nespiež slēgt, bet dibina labākas

Vispirms valsts ģimnāzijas tika dibinātas ārpus lielākajām pilsētām, un Tallinā pirmās trīs šādas ģimnāzijas izveidotas tikai šā gada rudenī. Tāpat arī Narvā šoruden atvērtas divas valsts ģimnāzijas. Kopumā Igaunijā šobrīd ir 20 valsts ģimnāzijas – katrā valsts apgabalā patlaban ir vismaz pa vienai, bet plānots dibināt vēl.

Katrai jaundibinātajai ģimnāzijai ir jauna vai pilnībā renovēta ēka: būvniecībā un telpu iekārtošanā Igaunija ieguldījusi Eiropas struktūrfondu līdzekļus; valsts no sava budžeta ģimnāziju izveidē ieguldīja vien 15 procentus no nepieciešamās summas. Piemēram, Jegevas ģimnāzijā, kurā viesojās "Latvijas Avīze", pirms desmit gadiem ieguldīti 3,5 miljoni eiro.

Valsts ģimnāziju direktori gādā tikai par mācību procesa organizēšanu: ģimnāziju ēkas pieder un par to uzturēšanu rūpējas valsts izveidota nekustamo īpašumu aģentūra.

Valsts ģimnāzijas tiek finansētas pa tiešo no valsts budžeta, kamēr pašvaldību skolas, tostarp vidusskolas, valsts finansējumu saņem caur pašvaldību.

Jegevā valsts ģimnāzijas izveidošana lika pašvaldībai reorganizēt savas vidusskolas: viena no tām pārtapusi par pašvaldības pamatskolu, bet otra vispirms kļuva par pieaugušo vidusskolu (Latvijas izpratnē – vakarskolu), taču iepriekšējā mācību gadā arī tā slēgta. Nu Jegevas ģimnāzija uzņēmusies arī pieaugušo izglītošanu. Taču nebūt ne visas pašvaldību dibinātās vidusskolas aizvērušās: ir vietas, kur tās pastāv līdztekus valsts ģimnāzijām.

Arī Jegevas apkaimē pašvaldību vidusskolas vēl saglabājušās. Kopumā pašvaldību dibināto vidusskolu joprojām ir vairāk nekā valsts ģimnāziju. 2021./2022. mācību gadā valsts ģimnāzijas absolvēja 7179 jaunieši, bet pašvaldību vidusskolas – 9345. Kaut absolūtajos skaitļos pašvaldību vidusskolu absolventu ir vairāk, jāņem vērā, ka pašvaldību vidusskolu ir vairāk nekā simts, kamēr ģimnāziju vien 20. Tātad skolēnu koncentrācija valsts ģimnāzijās tomēr ir ievērojama.

Gunda Tīre, latviete, kas strādā Igaunijā, organizējot starptautisko skolēnu sasniegumu novērtēšanu PISA, par valsts ģimnāziju izveidi saka: "Pašvaldībām lielā mērā nācās slēgt savas vidusskolas. Ģimnāzijas veidotas pēc modernākajiem projektiem. Tās veidotas ar domu, lai tā būtu laba vieta, kur mācīties. Tur ir lielas klases, labi skolotāji un aprīkojums."

Vairs nav jābrauc tālu prom

Jegevas valsts ģimnāzijas direktors Prīts Podra uzskata, ka ģimnāziju izveide patiesībā novērš to, ka skolēniem būtu jādodas mācīties tālu prom no savām mājām. Agrāk daudzi apkaimes skolēni devušies mācīties uz Tartu, jo vietējās vidusskolas nav piedāvājušas gana augstu izglītības līmeni. Toties tagad viņi var mācīties tuvējā ģimnāzijā.

To apliecina arī Igaunijas skolotāju arodbiedrības vadītājs Rēmo Voltri, kurš valsts ģimnāziju izveidošanu sauc par pareizu soli. "Daudzās pašvaldību vidusskolās nav pietiekami augsts izglītības līmenis. Agrāk skolēni, kas gribēja mācīties labās skolās, brauca no tālienes, piemēram, uz Tartu. Tagad, kad daudz kur ir valsts ģimnāzijas, viņi var mācīties tuvāk mājām, savā pilsētā," teic R. Voltri.

Vienlaikus skolēnu migrācija tomēr ir gana liela. Pie ieejas Jegevas ģimnāzijā izkārta karte, kurā redzams, no cik plašas apkaimes te ierodas skolēni. Tālākie no skolēniem, kas uz ģimnāziju brauc katru dienu, mēro vienā virzienā ap 40 kilometriem, bet, tā kā viņi brauc ar vilcienu, tas neprasot sevišķi daudz laika. Arī ceļa izdevumi skolēniem tiek kompensēti. Toties savas dienesta viesnīcas ģimnāzijai nav. Skolēni var īrēt dzīvesvietu un saņemt 70 eiro kompensāciju no valsts. Jegevas ģimnāzijā šajā mācību gadā ir tikai seši šādi skolēni.

Kopumā ģimnāziju skolēnu dzīvošanas un transporta kompensācijām Igaunijas valsts tērē miljonus. Piemēram, 2022. gadā dzīvesvietas īres kompensācijām izlietoti teju 14,8 miljoni eiro, bet transporta izmaksu segšanai – 12,25 miljoni eiro.

Latvijā, domājot par skolu tīkla kārtošanu, tiek solīta dienesta viesnīcu izveide. Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāja Inga Vanaga iesaka: pirms celt dienesta viesnīcas vidusskolēniem, jāizanalizē, kāds ir kopmītņu fonds pašvaldībām. Piemēram, vai reģionālās augstskolas pilnībā izmanto kopmītnes.

Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) apkopotie dati liecina, ka Latvijā šobrīd savas dienesta viesnīcas ir tikai trešdaļai valsts ģimnāziju: desmit ir, bet 21 nav. Vispārējās vidusskolās 177 dienesta viesnīcas nav, bet tikai 27 ir. Nakšņošanas vietas ir skolēniem arī divās sākumskolās un 23 pamatskolās.

Igaunijā valsts ģimnāziju, kas piedāvā kvalitatīvu izglītību, izveidošana nodrošinājusi arī to, ka zūd dalījums starp prestižajām un neprestižajām skolām – gandrīz katram ir iespēja iestāties ģimnāzijā, kas turklāt nav tālu no mājām, skaidro P. Podra.

Lauku skolēns – dārgākais Eiropā?

Kā stāsta Igaunijas Izglītības un pētniecības ministrijas pārstāve U. Matsina, nākamais solis skolu tīkla sakārtošanā būs pamatskolu konsolidēšana. Par to Igaunijā uzsāktas sarunas ar pašvaldībām.

Top plāns, kā atbalstīt lauku skolas, kurās var mācīties līdz 6. klasei. Tām Igaunijas valdības ieskatā jābūt salīdzinoši tuvu bērna dzīvesvietai. Plānots, ka īpašs atbalsts pienāksies skolām, kurās ir mazāk nekā 40 skolēnu. Šobrīd Igaunijā ir 42 sākumskolas, kurās var mācīties līdz 6. klasei, un, kā atzīst U. Matsina, tieši šīs arī parasti ir mazākās skolas Igaunijā. Toties 7.–9. klašu skolēniem būtu jāmācās lielākās klasēs un skolās.

Iemesli skolu reorganizācijām Igaunijā ir līdzīgi kā Latvijā. Kā skaidro atbildīgajā ministrijā, pēdējos 20 gados skolēnu skaits samazinājies pat par 50 tūkstošiem jeb 40 procentiem. Saskaņā ar prognozēm esošais skolēnu skaits saglabāsies līdz 2030. gadam, taču pēcāk to skaits turpinās samazināties. Rezultātā līdz 2035. gadam daudzos apriņķos skolēnu skaits saruks par 20–30%, bet, piemēram, Austrumviru apriņķī, kas atrodas pie Krievijas robežas, pat par 37%. Skolēnu pieaugums gaidāms tikai Harju apriņķī, kurā atrodas Tallina.

Ja skolu tīkls netiks kārtots, 2035. gadā skolēns, kas mācās lauku skolā Igaunijā, būs visdārgākais Eiropas Savienībā, lēš ministrijā.

2021. gadā 140 pašvaldību skolās telpu noslogojums bijis mazāks par 50 procentiem. Tēlaini izsakoties, tas nozīmē, ka uz vienu skolēnu šajās skolās ir vismaz divistabu dzīvokļa platība: 32–52 kvadrātmetri. Tās ir pārāk lielas izmaksas. Līdzīgi kā Latvijā, arī Igaunijā tiek uzsvērts, ka skolu tīkls jākārto arī skolotāju trūkuma dēļ.

Latvijas Izglītības un zinātnes ministrija savukārt aprēķinājusi, ka laukos ir izglītības iestādes, kur vidēji uz vienu izglītojamo ir vairāk nekā 13 kvadrātmetri. Daudz, tomēr krietni mazāk nekā kaimiņvalstī. Tiesa, pēdējā ziņojumā "Kompleksi risinājumi augstvērtīgai izglītības nodrošināšanai vispārējā pamata un vidējā izglītībā", kas novembrī tika pieņemts valdībā un iezīmē Latvijas skolu nākotni, pārāk plašā skolu tīkla neefektīvās izmaksas tika uzsvērtas mazāk, vairāk runāts par to, ka uz konsolidāciju jāvirzās, jo lielākās klasēs un skolās skolēniem ir augstāki mācību sasniegumi. "Gadījumos, kad izglītojamo skaits ir zemāks par desmit izglītojamiem klasē, pētījumi norāda uz izglītības kvalitātes būtisku samazināšanos. Atbilstoši pētījumiem pieaug uzvedības problēmu skaits, kā arī vecāko klašu izglītojamo mācību sasniegumi samazinās," norāda IZM.

Igaunijā atšķirībā no Latvijas, runājot par efektīvu skolu tīklu, tik daudz neuzsver to, ka skolu skaits jāmazina, lai celtu izglītības kvalitāti. Piemēram, valsts ģimnāziju izveidošana vismaz pagaidām nav būtiski uzlabojusi skolu absolventu rezultātus izlaiduma eksāmenos, taču tāds arī nav bijis galvenais mērķis, atgādina U. Matsina.

Šādai igauņu attieksmei ir pamats: Igaunijā lauku un pilsētu skolu atšķirības skolēnu snieguma salīdzinājumā, piemēram, starptautiskajā PISA pētījumā, nav tik lielas kā Latvijā. Mūsu valstī, piemēram, matemātikas testā pilsētu skolēni ieguva vidēji 487 punktus, bet lauku bērni – tikai 460 punktus. Savukārt Igaunijā pilsētnieki ieguva vidēji 515, bet lauku skolēni – 502 punktus.

Tomēr tas, ka Igaunijā ir vairāk skolu attiecībā pret skolēnu skaitu, bet rezultāti starptautiskajā PISA testā daudz labāki, liek šaubīties, vai Latvijas izglītības politikas veidotāju iecere uzlabot izglītības kvalitāti, samazinot skolu skaitu vai to izglītības pakāpi, piepildīsies.

Gan sasniedzamas, gan ne pārāk mazas?

Jautāta, kādiem kritērijiem skolām jāatbilst, lai tās saņemtu valsts finansējumu un varētu darboties, U. Matsina skaidro, ka skolu kvalitāte pirmkārt ir to dibinātāju, tātad lielākajā daļā gadījumu pašvaldības atbildība. Taču būtiski ir, lai skolas īstenotu valsts apstiprināto izglītības programmu. Ja pašvaldība vēlas saņemt valsts atbalstu, piemēram, skolas ēku renovācijai, tai jāpaveic "mājasdarbs": jāsakārto skolu tīkls. Turklāt pašvaldībām skolu tīkls jākārto tā, lai ceļā uz skolu skolēni patērētu ne vairāk kā vienu stundu. Tā gan tas nav visos gadījumos.

Igaunijā ir spēkā Pamatskolu un vidusskolu likums, kas ierobežojumus ceļam uz skolu nosaka tikai pamatskolēniem un tikai tad, ja viņi mācās pašvaldībā, kurā dzīvo. Pašvaldībai jānodrošina, lai 80% no šiem skolēniem līdz skolai nokļūtu stundas laikā. Līdzīgi kā Latvijā, arī Igaunijā skolēni uz skolu dodas gan ar sabiedrisko transportu, gan arī pašvaldības organizētu skolēnu autobusu.

Arī Latvijā, kārtojot skolu tīklu, plānots kā būtisku noteikt skolu sasniedzamību. Skolēniem, kas mācās līdz 6. klasei, ceļā pavadītais laiks vienā virzienā nedrīkstēs būt ilgāks par 40 minūtēm ar pašvaldības organizētu transportu. Vecāko klašu skolēni ceļā varēs pavadīt līdz stundai, un starp skolām būs jābūt ne vairāk kā 59 kilometriem. Noteikti arī citi kritēriji, piemēram, skolēnu skaita kritēriji, kuru neizpildes gadījumā pašvaldībām būs jāiesaistās skolotāju algošanā nepietiekami noslogotajās skolās. Patlaban nav īsti saprotams, kā tiks risinātas situācijas, kad, lai nodrošinātu skolu pieejamību, būs jāturpina uzturēt skolas ar nepietiekamu skolēnu skaitu. Pašvaldību pārstāvji norādījuši, ka ir novadi, kuros reti kura vidusskola izpilda skolēnu skaita kritērijus. Vienīgajā novada vidusskolā drīkstēs būt tikai 45 skolēni 10., 11. un 12. klasē kopā, taču nav saprotams, kas notiks, ja nebūs pat šo 45 skolēnu.

Turklāt, radikāli reorganizējot skolas, pašvaldības var zaudēt skolēnus, kas izvēlas mācīties blakus novadā. Tā, piemēram, Latvijas Saeimas deputāts Česlavs Batņa Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē norādīja, ka Alūksnes novadā, kur no šī mācību gada sākuma likvidētas četras skolas, vēl divas apvienotas un viena no pamatskolas kļuva par sākumskolu, ap simts skolēniem šajā novadā vairs nemācoties.

Alūksnes novada domes priekšsēdētājs Dzintars Adlers sarunā ar "Latvijas Avīzi" šo informāciju gan neapstiprināja: skolēnu skaits novadā mainoties katru gadu un nevarot apgalvot, ka to skaits mazinājies tieši izmaiņu skolu tīklā dēļ. Dz. Adlers uzsvēra: krītoties iedzīvotāju skaitam, nav iespējams uzturēt visas līdzšinējās skolas.

Atgriežoties pie skolu kvalitātes Igaunijā, jāpiebilst, ka tā tiek mērīta valsts līmenī: tiek apkopoti dati par skolēnu sasniegumiem testos, eksāmenos, kā arī skolēnu aptauju dati, kurā viņi vērtē savu apmierinātību ar skolu. Tiek veiktas arī skolotāju un vecāku aptaujas. Tāpat tiek apkopoti dati par to, vai un kā skolēni turpina mācīties pēc attiecīgās skolas pabeigšanas. Dati par katru skolu ir publiski pieejami.

P. Podra atzīst: tā kā viņa vadītajā ģimnāzijā nonāk skolēni, kas absolvējuši dažādas pamatskolas, ir redzams, ka to līmenis ir dažāds. Jo sevišķi lauku pamatskolās mēdz būt problēmas ar matemātikas apguvi. Piemēram, gadās, ka skolotāju trūkuma dēļ matemātiku māca skolotājs, kas nav apguvis tieši matemātikas mācīšanu.

Lai novērstu skolēnu sagatavotības lielās atšķirības, jaunos ģimnāzistus testē jau augustā, un, kam nepieciešams, tam piedāvā papildnodarbības mācību priekšmetos, kur sagatavotības līmenis ir zemāks.

Pašvaldības koncentrējas uz pamatizglītību

Neraugoties uz to, ka skolu skaita samazinājums ir neliels, Igaunijas Pilsētu un pašvaldību asociācijas viceprezidents Jans Treis "Latvijas Avīzei" pauž atziņu, ka skolu tīkla optimizācija notiek jau desmit gadus. Tā gan bijusi lēnāka, nekā sākotnēji iecerēts, un tīkla sakārtošanu kavējis tas, ka nav bijusi skaidri nodalīta valsts un pašvaldību atbildība izglītībā. Tagad panākta vienošanās, ka vidējā izglītība nākotnē tomēr vairāk būs valsts ziņā, bet vietvarām būs jāgādā par kvalitatīvu pamatizglītību.

"Valsts ģimnāziju izveide dod iespēju pašvaldībām koncentrēties uz spēcīgas pamatizglītības nodrošināšanu un organizēšanu," atzīst J. Treis.

Latvijā Izglītības un zinātnes ministrijā šogad pavīdēja ideja pārņemt valsts pārziņā skolēnu izglītošanu, pat sākot no 7. klases, taču pašvaldību iebildumu dēļ šī ideja tālāk netika attīstīta.

Igaunijas Pilsētu un pašvaldību asociācija piekrītot gaidāmajai pamatskolu tīkla reformai, kaut tās pārstāvis uzsver, ka lēmumu pieņemšana ir pašvaldības ziņā.

Kad jautāju, vai Igaunijas labie rezultāti izglītībā saistāmi arī ar skolu tīklu, J. Treis teic, ka tas ir tikai viens no faktoriem. Pārējie esot – skolu un skolotāju autonomija, kā arī pedagogu profesionalitāte, ieguldījumi skolās un izglītības saturs.

Blakne, no kuras neizbēgt

Kāda ir Igaunijas skolotāju attieksme pret iecerēto skolu tīkla kārtošanu? Igaunijas skolotāju arodbiedrības priekšsēdētājs R. Voltri skaidro, ka tā atkarīga no tā, kādā skolā strādā pats pedagogs. Ja mazā, tātad tādā, ko varētu slēgt, tad negatīva. "Taču, ja raugāmies valstiskā līmenī, redzam, ka mums nepietiek skolēnu, lai uzturētu visas skolas," pauž R. Voltri. "Tieši mazajās skolās skolotājiem bieži vien nav pilna laika darbs, līdz ar to ir mazākas algas."

Arī Latvijā skolotāju arodbiedrība nav pret skolu skaita samazināšanu. "Tas, ka kāds skolotājs zaudē darbu skolas slēgšanas vai reorganizācijas dēļ, tā ir blakne, no kuras neizbēgt, un tas patiesībā jau notiek daudzus gadus. Taču nevar aizslēgt visas mazās izglītības iestādes," saka Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāja I. Vanaga.

Jau pieminētajā informatīvajā ziņojumā par skolu nākotni secināts, ka Latvijā lauku teritorijās un mazapdzīvotajās teritorijās mācās 36,8 procenti no kopējā skolēnu skaita, taču tieši šajās teritorijās atrodas lielākais vispārējās pamata un vidējās izglītības iestāžu skaits, kas ir 61,5 procenti no kopējā izglītības iestāžu skaita. Proti, daudz skolu atrodas tur, kur ir maz skolēnu. Tā ir disproporcija, kas būtu jāmaina. Izskaitļots arī, ka lauku un mazapdzīvotās teritorijās visās klašu grupās vidējais skolēnu skaits klasē ir 13–16, kamēr pilsētās, blīvi apdzīvotās teritorijās un mazpilsētās klasē parasti ir 24–25 skolēni.

Samazinot vidusskolu skaitu, būtu jāpalielina vietu skaits profesionālajās izglītības iestādēs, jāpiedāvā vieta dienesta viesnīcā, lai bērnam, kura dzīvesvietas tuvumā vairs nav vidusskolas, būtu lielākas izvēles iespējas, uzskata Latvijas Pašvaldību savienības padomniece izglītības un kultūras jautājumos Ināra Dundure. "Turklāt ir ģimenes, kas materiālo apstākļu dēļ nespēj laist bērnu mācīties tālu no mājām: nu tad vismaz uztaisām valsts programmu, ka visiem bērniem ir par brīvu pusdienas," viņa saka. Pretējā gadījumā skolu slēgšanas dēļ aizvien vairāk jauniešu var palikt bez izglītības.

Bez skandāliem neiztikt

Tomēr arī Igaunija nav iztikusi bez skandāliem, kas saistās ar skolu tīkla kārtošanu. Piemēram, pērn tautas balsojumā par gada skolu atzīta Metskilas skola, kurai 2021./2022. gadā bija tikai 19 skolēnu, turklāt 62% pedagogu nebija atbilstošas izglītības, un kuru pašvaldība bija nolēmusi slēgt. Skolotāju gan acīmredzot šajā skolā arī nebija daudz, jo dati liecina, ka vidēji bijuši 6,2 skolēni uz vienu skolotāju. Tagad skola turpina darboties, taču nu jau kā privātskola, ko uztur Metskilas kultūras biedrība. Gada skolas titula ieguve pašvaldībai nešķita pietiekams arguments lēmuma maiņai. Tikmēr Igaunijas Valsts prezidents vēl novembrī ciemojies šajā skolā.

Par to, ka mazo skolu nākotne ir sāpīga tēma kaimiņvalstī, liecina tas, ka "Latvijas Avīze" intervijai uzrunāja vairākas mazās skolas, kā arī pašvaldības, kurās notiek aktīvas diskusijas par skolu slēgšanu, bet neviena nepiekrita intervijai.

Ilze Kuzmina

Lasīts 225 reizes Pēdējo reizi rediģēts Trešdiena, 20 decembris 2023 20:37
Pieslēdzieties, lai rakstītu komentārus
Aktīvā pozīcija: Sākumlapa Viedokļi Kur esam priekšā Igaunijai? Skolu likvidēšanā!